| Moby & Co |
[17. Jun 2005|01:51] |
Tā es mēģināšu saņemties un sarakstīt to, kas man ir sakāms. Sākšu ar personiskas dabas motīviem: no labām glītu pirkstu rokām diez gan pasen saņēm divas sarkanīgas Mobybiļetes un cerēju, ka sameklēšu cilvēku, kuram mazliet bēdīgi ap sirdi, ka šis pasākums, piemēram, finansiālu apstākļu dēļ, iet secen, lai viņu ļoti iepriecinātu, paņemot līdzi. Bet tā, kā neviens uz maniem piedāvājuma fluīdiem tā arī īsti neatsaucās, šorīt agrumā vienu vecu un labu draugu pamodināju un paķēru līdzi.
Lai arī pēc zaļiem darbiem svaigā gaisā ir apdegušas gandrīz visas malas (ausis jo īpaši) un ir sadurstītas pēdiņas, tas viss aizmirstās, kad pie ieejas Ķīpsalas halle tiek satikst hiperatktīvas Dirbes jaunskungs ar glīto fizmatdraugu - jātiekot iekša vienalga - ar uzvalkiem caur VIP ieeju vai biļetes turpat nopērkot, zvanot kādam LV radio cilvēkam. Kamēr vedas runas par iekšā tikšanu/arbūziem un ēķe pāķe klāt eleganti piepeld divas lēdijas, kuras tovakar patiesi bija daiļas (tas nenozīmē ka tā nav bieži): ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ai un ,chupakabra (abas biļetes iegādājušās pirmdien alkohola reibumā). Tāds kā maziņš sabatiņš. Kad nolemjam fizmatkungus atstāt vienus ar savām problēmām, mans koncertbiedrs samulst, kad raganu sarunas jau iet tālu par puikām un ko tik vēl ne. Veikli esam ielīferējušās rindās un pabijušas dāmistabā, Moby un Co (kā vēlāk atklājās) koncerts var iesākties. Tāpat vien esmu pielaikojusi glītās Ilzes Klinšānes Stockman brilles un tamdēļ uzskatu, ka tomēr redzēju daudz glītāku koncertu nekā pārējie skatītāji, jo dzeltenzaļas un violētas gaismiņas pārtop par dzeletnām un sarkanām. Daudz mīlīgāk. Kreisās tumbas dara savu, jo esmu izmantojusi veco labo skatuves kreisās malas triku un Moby dziesmu parādē veros no turienes. Izņemot ārā hītus, no šī koncerta gan tā īsti pāri nepaliek nekas, jo galvenais dziedonis nedz met kūleņus uz skatuves vai vismaz nelēkā, un tas tomēr būtu ļoti prasījies. Kādu divu dziesmu laikā pat nepamet sajūta, ka jaunkundziņš aizlavījies uz backstage ar lecamauklu vai ko citu cak-cak. Jāpiemin gan skaisti Moby'a džambju (bundziņu) izgājieni, kas man kā ritmiņu cienītājai ļoti gāja pie sirds. Koncerta laikā pat rodas doma, ka, kad pienāks brīdis, kad būs jārūpējas par mazu puiku, tad labprāt gribētos, lai mazais puika mājās klapē bundziņas nevis čīgā vijoli. Tā lūk. Atgriežoties pie mazā šī vakara koncertstara, jāpiemin, ka bez saviem Manhatanas draugiem būtu pavisam čābīgi. Lai arī ne melnādainā dāma, bet gan kupla blondīne izpilda daudz un diktas vokālās pasāžas, tad tomēr viņas lieliskie dziedājumi tomēr sāk apnikt, jo tomēr nākts uz Moby'u nevis Lorenu. Bet gribēju par labo stāstīt, par taustiņinstrumentālu lēdiju Lucy, kas izpilda L.V. Bēthovena "Elīzi" un tomēr tā glīti un par ģitāristu, kurš vairāk nekā Moby's izpilda Billy Idol dziesmas kaverversiju, kura mani jau laikam visvairāk ielīksmoja, kaut gan tā nepavisam nevajadzētu būt. Moby nevis Billy Idol kaverversiju vakars, kā ne kā. Vēl tikai piebildīšu, ka pirms tās tiek paziņots: 'Let's pretend it's 1986". Vai nu kaut kā tā. Savukārt pie 'Lift Me Up', manuprāt, Latvju tautā tā paīstam atmodās, un visi kopīgā lēcienā 'augšā lejā'. Jāatzīmē, ka tas tad, kad pēc neilgas saukšanas Moby, Moby (vai drīzāk smukā grimbiski krieviskā valodā Mobi, Mobi, starpcitu, grmibju tur bija pa labi un pa kreisi), mākslinieki uz skatuves kāpa vēlreiz. Vēl tikai par visai parasto Radiohead dziesmas 'Creep' kaverversijas pieteikumu, kas skan aptuveni, ka mēs te vienu dziesmu just for fun (vai varbūt tas bija par Billy Idol?) nospēlēsim bosa nova ritmos. No tā, manuprāt, tur nebija ne smakas, no bosa novas es domāju. Sintētiskais piestiens Procelain gabālā arī ausis neglāsta, kaut pats Moby's zaigojas kā sarkana spuldzīte uz skatuves caur manām Ilzes Klinšānes saules brillēm (te nu gandrīz jāsaka paldies par mūža ieguldījumu, gluži kā tas tika teikts interaktīvajai WAP spēlei par ieguldījumu LV izgājienos). Tā sintētika vēl šur tur un pēdējā dziesma, ko Moby's velta visiem, kam reiz ir bijis sakars (nu gluži vai romāns :) ar Latvijas pagrīdes deju mūziku (es nekļūdos?), ar tāds ar d'n'b ritmien iesākās, bet ar Akon 'Lonley' un Crazy Frog 'Axel F' balsīm nobeizas. Vai vismaz uz to pusi kaut kas. Kopumā jau nebija galīgi nebaudāmi. Gan 'Why Does My Heart Feel So Bad', 'Lift Me Up', 'Bodyrock", "We Are All Made Of Satrs" u.c skan tīri glīti un jauki. Vēl tikai (es jau, šķiet, tā vienreiz vai pārreiz teicu, bet nu labi): skriešanā principā liekas ir rokas un kuņģis, ravēšanā kājās, bet koncertos mati, jo dāma, kas aktīvi savu korpusu šodien grozīja stiprā manā tuvumā, savas siltās un viļņainās matu cirtas rīvēja gar manu ķermeni. Nebija jēgas viegli atvainoties un lūgt, lai savu skaisto rotu saliek kabatā. Pirmo reizi jutos nežēlīgi nepatīkami, gluži kā Elīna Kolāte starp daudziem suņiem.
Tagad ar Moby pēcsajūtu gribu noklausīties Boy Kill Boy 'Suzie', atpūtināt kājas un pārvērsties par siamiešu kaķīti, kurš, astīti paceldams, ātri aiztekalē tur pāri Akmens tiltam. |
|
|