The Great Thursday ar 17. miera mūziku finālā. "Lieliskā cetrurtdiena" tapēc, ka viss liekas dramatiskāk un nejēdzīgāk nekā patiesībā ir, Mum izklausās sapņaināk un skumjāk,  piepilinam vēl Joy Division un gatavs. Un par to ar uz sevīm jāpukojas.  Viss šķiet nejēdzīgi un cīnīties negribas. Tiek izmestas "nebūt nedrīkst izmest" lietas un ar deltu a, kļūdu rēķināšanu netiešajā mērīšanā 3 stundu garumā. Laiks skrien kā aptracis, bet, atnākot mājās, gribas mazliet saļimt, nu tikai tā... uz brīdi. Salikt mūziciņu koferī un prom uz laukiem, bet nākamjā rīta no skapja izņemt jaunas kurpes un aizskriet paklausīties, kā  kādā Ņujorkas restorānā Emiliana Torrini cīnas ar mazliet nelāgu klepu un klusītiņam dzied.

Neapmierinātība ar sevīm gandrīz no A līdz Z un beigās miera mūzika, un kaķis, no kura būtu jāmācās, un miegs, kurš mānīgi, bet beigu beigās visu kaut kā atkal ar baltu krāsu cak-cak, lai gan piektdienas rīts 'lielisks' "Liesikās ceturtdienas" turpinājums, bet tikai rīts. Uz ielas satikti vecie draugi, kuriem gribas jūsmīgi stāstīt un stāstīt un pat vairāk nekā vajadzētu, bet gribas un beigās jau vienalga...

Viss no jauna. Tāpat. Tikpat mierīgi kā viņa.