Laikam esmu atgriezusies. Lēni slīd prom vasara, kura šogad bijusi reti skrejoša un krāsaina. Jau sākot ar gribasspēku, darbiem, negulētām naktīm, stulbiem Baltjias zvaniem, toties jaukām privātām ballēm, nebeidzami skaistu dj setu, Austrijas braucienu (par kuru sāku rakstīt skaistu, garu un plašu stāstu, bet līdz ar mana datora nokļūšanu reanimācijā, tas viss veikli nokļuva nebūtībā), jaunām idejām, debijām žurnālistikā, muguras uzgriešanu civilizācijai, Ilzvinetas dzīvokļpasākumu, kurā tā īsti no abām saimniecēm satiku tikai Ilzi un visbeidzot 29. augustā saņemto pirmo (patiesi pirmo) nesteidzīgo rītu šajos trīs mēnešos.

Nesteidzīgi ar smaidu var klausīties padzīvojušu sesijas paveidu un lēnām, kā mazamazītiņā filmiņā, tam visam izslīdēt cauri. Apstāties pie aizdošās prom no civilizācijas un mazdrusciņ pastāstīt, ka Burtniekos:

             1)ir lielākās un vienas no skaistākajām  debesīm,

             2)pirmoreizi dēļ sesijas peveida man pusstundu trīcēja rokas, kājas un kakls, kas gan pēc tam radīja lielisku sajūtu, jo galvā savirknējās mazmazītiņš soundtraciņš un vispār bija lieliski dzirdēt abu īsto puiku balsis,

              3)manas iniciatīvas dēļ labsirdīgākāis, bailīgākais un vissaudzējamākais zirgs, kādu jel kad esmu redzējusi  tiek nosaukts par Arsenālu.

Tagad atliek ļauties nesteidzīgai ikdienai, sameklēt jaunas kurpītes un uzsākt taupīgu rudeni ar saukli: "Every Day Is Like Sunday". Pie tā pieturēties un dzīvot gluži nesteidzīgi.