| Gredzentiņi |
4. Aug 2009|14:51 |
Stjuarts
Ir nervoza paskata čalītis ar tādu konstantu apmulsušo skatienu. Sestdien, kad servējām Field Day fanātus, vissaspirgtākajā mirklī viņš teju vai draudīgi nokliedzās: „Stop! Visi – dzert sambuku!”. Kad es prasīju Adamam: „Kāpēc?”, viņš vēsi atteica: „Un kāpēc ne?”. Kādu četrdesmit gaidošu acu skatienu pavadīti, mēs, aplī sastājušies, saskandinājām un vienā rāvienā iztriecām to salkano dziru un tūlīt pat atsākām, ko bijām pametuši. Stjuarts kā aptracis turpināja izpatikt visiem, nemainot sejas izteiksmi, – zobos kredītkaršu aparāts, viena roka lej viskiju, labu deva līst uz letes, otra tur glāzi, kurā līst alus, ar kāju aizcirstas ledusskapja durvis, pa pieri tek sviedru lāsītes, un acis meklē nākamos dzert gribētājus.
Tonijs
Dzīvoklī ieradās, kamēr nācu mājās no lielveikala. Atradu viņu tīrām plīti, un nevis tā kā to parasti daru es un visticamāk darītu Gono vai Marlons, bet tā pedantiski – noņemot visus degļus un izbakstot visus liesmu caurumiņus. Kad pateicu, ka grasījos to darīt pirms viņa ierašanās, viņš īsi komentēja, ka viss kārtībā un ka par tīrības nepieciešamu viņš esot informējis Gono jau pirms divām nedēļām. Kamēr nedaudz apmulsusi centos sapazīties tuvāk, viņš nomainīja miskasti un izberzēja to ar vislielāko rūpību. Pēc tam mēs pārrunājām korupciju britu armijā. Es domāju, kas notika, kamēr nācu mājās un viņš bija tikko ieradies. Apstājies virtuves/ ēdamistabas vidū un gluži kā Black Books tīrības vīrs gaisā novicinājis rādītājpirkstu un konstatējis: „Te ož pēc sojas mērces un dažādu veidu cigaretēm. Man tas nepatīk”. Es ceru, ka kļūsim par labiem draugiem.
Alekss
Kristofers Tomass ir deviņpadsmit gadus vecs zēns, kas manā skolā mācās dizainu. Ļoti intraverts, runā ļoti nosvērti un reti, un bieži vien ļoti ironiski. Klausās Sonic Youth un Television. Nepatīk Mercury balva (man ar sāk nepatīk, bet man atšķirībā no Krisa vēl ir zināma interese par nominantiem un laureātiem). Lūk. Alekss ir Krisa vaibstu kopija, tikai viņa personības pozitīvāka un sociālās saskarsmes krietni paātrinātāka versija. Iepazīstoties viņš man sniedza vaigu sasveicināšanās bučai, no kuras es pārsteigta mulsi atrāvos. Manās ugunskristībās viņš man palīdzēja ar visu un priecīgi komplementēja: „Cik mīļi tev rokas trīc, kad lej mazajās glāzītēs Jager Maister!”.
Es strādāju darba vietā, kurā piecas reizes maiņā man tiek veltīti komplimenti un manas darbības noglāstītas ar acu skatieniem. Vismaz pagaidām. |
|