|
8. Jul 2009|23:58 |
Man nenormāli riebjas tās pāris dienas lielajā pilsētā, kad visas manas domas nevis glītā aplī sadodas rokās un cerībā sažmiedz seju, bet gan haotiski un neapstādināmi sniedz plaukstu viena otrai un tad vēl trešajai, ceturtajai un tā līdz bezgalībai. Mans ķermenis fiziski sagurusi, par visu vairāk gribu izraut visus kontaktus un aizmigt, bet galvā uguņošanas, kāds smadzeņu asins vados kaisa sāli. Nevajadzīgi plāni paši sevi krāso ar akvareļu krītiņiem, un es domāju kaut ko tik debilu kā: kāpēc tie nepateicīgie nelieši mani nepacienā ar picu, zinot, ka uz tās ir desas ripiņas, kāpēc manā istabā ir novietoti tie neglītie krēsli, pat zinot, ka tā nemaz nav mana istaba un kāpēc ,pie velna, jāklausās tik skaļa mūzika, ja blakus istabā guļu, pat zinot, ka viņi nemaz nav pamanījuši mani zem baltās segas kaudzes.
Protams, tad, kad viņi visi ir prom, domu mezgli paši atrisinās, galva tik tukša, ka jāpārskata miljons reižu jau redzētas interneta lapas, acis plaši atvērtas, un bezmiegs danco, gurnus kustinādams. Danco un dobjā balsī pavēl: „Do it again.” |
|