| Ņausīte |
28. Jun 2009|22:24 |
Čau, bezmieg! Tikko domāju, ka mājās jāpavada vēl vismaz divas dienas vairāk, lai varu aizbraukt uz laukiem un izpirkt savu debīlo, izglītības kāres dzīto Latvijas pamešanas vainu sava kaķa acīs. Vispār man šķiet, tas ir visai neiespējami un ļoti skumji, protams, bet pilnīgi saprotami arī. Vienīgais, uz ko ceru, ir, ka 48 stundu laikā, balstoties uz pabalējušām atmiņām un zemapziņas sūtītiem signāliem, ka esam labi pazīstamas, vismaz atkal no jauna sadraudzēsimies un viņa varbūt man ļaus sevi paņemt rokās. Aizbraukšu uz Ļaudonu un nokritīšu zālē, un gulēšu to apķērusi, un brālis man galvā teiks: „Ņausītis nāk pār pļavu” (man reizēm ļoti mīļi liekas, kā viņš manu kaķi sauc vīriešu kārtas īpašvārdā). Es gribu redzēt pelēko peles samta muguriņu viņas zobos. Vienīgais mierinājums, ka Ņausītei ir teju vienalga par mani. Vismaz tā vajadzētu būt. Jebkurā gadījumā – ir vai nav tā - vismaz būs piepildījusies mana cerība, ka nomiršu pirms viņas. (sanāca trakoti dramatiski)
Un vēl – man vispār pohuj par Positivus. Nav vienīgi pohuj par pirmo dienu, bet par pārējo, kas nav mani tuvākie draugi, gan. Gribu no turienes braukt prom pēc iespējas
ātrāk. |
|