| Eksperiments |
26. Jun 2009|22:54 |
|
Vakarpusē piedalījos kārtējā psiholoģijas eksperimentā, kurš stipri atšķīrās no ierastajiem, kuros miljons reižu jāsaka „šitā dziesmiņa nepatika”, „šitā bultiņa rāda pa labi”, „šis ir E, tas ir F” utt. Britu zēns ar Deivida Bovija vaibstiem man galvā uzlika peldēšanas cepurīti ar daudziem vadiņiem. Kamēr viņš manos matos smērēja želeju, es smaidīju tik muļķīgi kā tā meitene no Blur- Leisure vāciņa. Tas zēns bija vairāk pa gaisiem nekā es – stāstīja, cik Benicasim šogad lielisks mākslinieku saraksts, vaicāja, kā man patīkot jaunais Dohertija albums un gaudās, ka tikai nesen viņam esot sācis patikt Bovijs, bet neviena albuma neesot. Viņš man rādīja visādus lietvārdus un tad lika aizpildīt desmitiem aptauju par to, cik ļoti man gribas lietot alkoholu un cik labs cilvēks es esmu. Lai arī tā peldcepure sāka neciešami spiest un mutē uzvadīja nenormāli pretīgo, saldeno makaronu garša, ko biju ēdusi pusdienās ( glāze Malibu būtu tieši laikā) pacietīgi pildīju visu, ko lika. Viņš ik pa laikam skraidīja no vienas laboratorijas uz otru, piekārtodams vadiņus. Vietām es jutos kā „Mehāniskajā apelsīnā”. Galu galā, kad biju otrā uzdevuma vidū, kurā lietvārdu virknē jāspiež ‘z’, kad redzu dzīvnieka vārdu, aparatūra pilnīgi nojūdzās. Zēns man iedeva naudu šokolādēm un atvainojās, ka eksperiments izgāzies. |
|