| Sleepless longnight |
25. Maijs 2009|17:00 |
Tā bija pēdējā frāze, ko izlasīju Sandras dienasgrāmatā. Pulkstenis mirgoja pieci no rīta, un gaiss ārā smaržoja pēc vasaras nometnēm Zviedrijā deviņdesmito gadu beigās. Atgriezos gultā, lai beidzot piebeigt "Miglu" un Četam Beikeram liktu trīs reizes atkārtot savu Let's Get Lost repertuāru. Iemigu ap pusseptiņiem no rīta. Miega tēja vairs uz mani neiedarbojas, un tas ir nedaudz skumji.
Neliela pseidointelektuāļu atkāpe:
Runājot par Migela Unamuno "Miglu", pats romīns man likās gana pliekams, bet pielikumi beigās manā piezīmju blociņā aizņēma veselu lapas pusi ar citātiem. Visvairāk smējos par "Ticēt nejaušībai, nozīmē ticēt providencei. Nejaušība un providence ir viens un tas pats". Vēl tur bija lieliski citāti par politiku un muļķiem un heavy intellectual mākslas lomas analīze: "Mākslas atbrīvojošā daba slēpjas tajā, ka tā liek cilvēkam apšaubīt paša eksistenci". Nevaru sagaitīt, kad atvēršu Kortaasaru vai Eko. Visticamāk Eko.
Un vēl visām ambiciozajām dāmām: "The woman who runs will never lack followers" (Ashley Dukes) |
|