|
20. Jun 2008|04:22 |
Kāpēc es esmu izdomājusi, ka tur būs lērums nenormālu lietu - mākslīgās aukstās istabas lampu gaismas, gaišas flīzes istabā, kurā jāguļ, un lūdzu, tikai ne izlietne redzeslokā no gultas. Krāšņas etniskās grupas un vispār nekādu cerību pazust dabas mierā.
Labāk par to, kā braucu trolejbusā ar to dīvaino sajūtu, kad pēc kaut kāda nejēdzīga, bet ievērojuma sapringuma nāk straujšs nekas, viss. Tāds laimīgs un vientulīgs pārgurums, ka gribas raudāt. No prieka, no bēdām, no tām tirpām, kas vēl skrien pa ķermeni, pa pļavām un pakrīt, iekrīt smaržās un nedomā neko. To laimīgo sajūtu, kad lauku pļava ir vienīgais, kas vajadzīgs saldam miegam un tīrām, mierīgām, laimīgām domām. Kaut skumju galaktikai nav robežu, es ceru, ka pļāvā tā kļūst par zāli, kurā iegulties, jo mākoņi skrien uz muguras guļot. |
|