| Stulbības. Pārāk īstas. |
14. Apr 2008|23:53 |
Lūdzu, izlaist mani. Izlaist to mirkli, kad pienāk mana kārta un izlaist mani ārā no nepieciešamības tikt izlaistai. Es nerakstīšu "izlaidiet mani", jo tad sanāks, ka man atkal vajag citus. Nevajag. Es teikšu pati sev - izlaidies! Aizlaidies. Izstājies vienreiz.
Vai patiesībā to man saka sistēma. "Stāties mehānismā lepnumā paceltu galvu!" Kaut gan t-34 kāpurķēdes ikmēneša/ nedēļas deva jau saņemta. Arī žņaugs ap kaklu. No pēkšņā skābekļa pieplūduma reibuma pārņemts prāts atkal pamana frāzes "ja es varēju nokārtot fizikas eksāmenu, ja es varēju viens pats aizbraukt pie mammas uz Londonu, es varu visu...". Ar duļķainām acīm, apdullinātu prātu un uz 33.ātruma mazo plati griežot. Viņiem nāksies mani sist vēl un vēl. |
|