krāsainās pasakas

Laime gudrajam.
Gudrs ir cilvēks, kurš no laimes rokām neprasa vairāk kā viņam vajadzīgs un kurš savu mieru atrod nevis savu dziņu apmierināšanā, bet to savaldīšanā.

Viņam nevajag tērpties purpurā un zīdā, viņš vēlas apsegt tikai savu miesu. Indijas garšvielu un Kipras vīnu kārdinājums nekairina viņa vēderu, viņš grib tikai pabarot savu ķermeni un uzturēt tā spēkus.

Viņa jumtu nebalsta marmora statujas, bet tas pasargā viņa mājokli no negaisa.
Viņu nesauc par bagātu un savas tautas slavenību, viņam pietiek ar laba cilvēka, parasta pilsoņa un uzticama ģimenes tēva vārdu.
Viņu neielenc pielīdēji, to pulks negaida uz viņa pavēlēm, svešie neuzbāžas viņam ar pazīšanos, viņam pietiek ar vienu draugu.

Vēlot sev mērenu laimi, citiem viņš vēl viņa lielo. Patiesā un drošā laime ir mūsos un ne ārpusē, ne kastē ar zeltu, ne sertifikātā, kurš apliecina dižciltību, ne putojošā šampanieša glāzē, bet mierīgā, uz prieku tīri noskaņotā sirdī.

Kas dedzīgi pilns nesavaldītu kaislību savu mieru meklē bagātībā vai stāvoklī, tas to neatradīs nekad. Viņš dabūjis miljonu un to neatrod, viņš dabūjis otru un vēl joprojām neatrod. Viņš no dubļiem ir ticis līdz domei, firsta kabinetam, kļuvis par armijas pavēlnieku, uzkāpis karaļa tronī. Jo augstāk viņš kāpa, jo augstāk un augstāk miers pacēlās virs viņa. Pat uz troņa tas sēž tikai to dēļ, kuri viņu uz šā troņa noliek.

Tikai tam, kurš savas vēlēšanās aprobežo ar to, ko viņam sniedz daba, veiksme un čaklums un kad viņam šīs vēlēšanās piepildās un viņš ir par to laimīgs, prāts ir atvērts dzīves priekiem.

Tad viņam uzsmaida pavasaris un tā ziedi, viņam māj ziedošo puķu galvas, viņam draudzīgi pretī urdz avots. Liegs miegs aptver viņa gultu, kamēr zīda spilvenos bagātos moka rūpes, godkārīgos skaudība un raksturā vājos grēki; ar vieglu prātu un vieglu sirdi viņš no rīta atmostas, sveic uzlecošo sauli un viņa sirds ir atvērta jauniem dabas priekiem.

Vēlot sev mērenu laimi, citiem viņš vēl viņa lielo. Ar pateicību un uzticēšanos viņš skatās debesīs, kuras tur likteņa svarus. Bez nožēlas viņš skatās pagātnē, bez bailēm nākotnē.

Zūdoša ir jebkura manta, neatņemams ir tikai tas, ko mēs nesam sirdī.
Johann Peter Hebel, 1760-1826

jau 6tā diena izvairoties no sabiedrības un sēžot mājās, izņemot pa reizei iedzeršanu ar Egīlu. un pārņem sajūta ka nekad neko citu arī vairs negribēsies. ja tik nebūtu jāēd un jāmaksā rēķini...