Man nenormāli patīk nauda. Un naudai patīku es. Mums ir kolosālas attiecības: mēs satiekamies un izšķiramies. Man ļoti patīk ebreju teiciens: kā tu naudu tērē, tā viņa nāk.

Nauda nekad nav bijusi mana prioritāte, vienmēr bijis arī pārsteiguma moments: o, var nopirkt arī šito! O, var pazaudēt arī tādu naudu?! Iespējams, par daudz vieglprātīgi, bet tā nu ar mani ir. Domāju, tāpēc mums ir tik vieglas attiecības, ka nekad nav bijis sarunu, cik kurš kuram maksās un kurš ko bērnam pērk.

Ja es būtu vairāk orientēta uz naudu, laikam tik vienkārši nebūtu. Uz mantiskām un praktiskām lietām skatos viegli, bet man jau arī īsti nekas nepieder. Taču man patīk baudīt dienu. Ik dienu. Man patiesībā nav citu vērtību, tikai cilvēki.