Jaunieši
Vakar 1 reizi biju uz saviem jauniešiem šogad... runājām kādēļ jaunieši nāk uz baznīcu, kā viņus piesaistīt... utt. Lasījām Bībeles vietas... bet man tas ir pašvaku, tas ir it kā es būtu ieslēgusi atpakaļgaitā, loģski nāk uz šejieni arī jauni cilvēki, kas maz zin par Dievu, baznīcu, draudzi... bet kur tad lai es pilnveidojos un garīgi augu, ja ne sava draudzē, vai tiešām man jāiet ārā no draudzes, jo man tikai ar dvk nepietiek! Es lasu Bībeli, citu garīgu literatūru, bet es gribu būt draudzē. Laikam es sāku novecot un jaunieši man nevelk vairs... Man likās es viena pati atbildu uz Ineses jautājumiem, es gribu diskusijas, kur arī citi padalītos par savām domām, atziņām, bet tur ne1na tāda jaunieša nebija. Laikam pārāk stulbi ir būt gudram ticības lietās, jo pārājiem varbūt likās, ka 1na te baigi gudrā, ko es te vēršu vaļā savu muti, laikam man jāmācās paklusēt... bet es gribu pilnveidoties, nevis braukt atpakaļ!
Pie omas
Vakariņ paliku pie omammas, bet nāca sms un vēl visādas darīšanas, ka nemaz nesanāca ar omammu tā mīļi parunāt, tas tā stulbi... Viņa tak ļoti gaidīja mani un mīl mani, esmu viņai dārga, bet kādēļ es to nemāku novērtēt? Bļinčiki, viņa man tak ar šeit Latvijā ir vistuvākais cilvēks, bet es kaut kā īsti viņai neuzticos, tādēļ, ka viņa visu visiem sstāsta, jo zinu, ka tas nonāks tālāk... tādēļ nespēju uzticēties tik ļoti... Oki, iešu šodien pustdienās pie viņas, kaut kāds pārsteigums jāuztaisa! =)
Saaukstējusies
Es jūtos slikti, šķaudieni jau 2ro dienu nāk, steidzam kaut kas jādara, kaut kādi karstie dzērieni man ir somiņā. Bet kur es esmu saaukstējusies, jo nav ne jausmas, es jau tā cenšos silti ģērbties un saudzēt sevi, bet bacelis mani apmeklējis... Jātiek vaļā, jo nav laika slimot!
“Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.” (Jņ. 5:30)
Visu, ko Jēzus kādreiz izdarīja, Viņš neizdarīja pats; tas Cilvēks, kas izdarīja visu, pats neizdarīja nekā. Ja mēs apgalvojam, ka “mums ir jāļauj Jēzum darboties caur mums, tā pat kā Tēvs darbojas caur Jēzu”, tad uzreiz rodas jautājums: “Vai tad mums pašiem tad nav jāizvēlas?”
Mēs ļoti bieži dzirdam gan par pareizām izvēlēm, gan par tiem kristiešiem, kas atsakās tā darīt; gan arī par jautājumiem, kas saistīti ar izvēli un brīvo gribu. Taču galvenais ir nevis izvēle kā tāda, bet gan tas, ko mēs izvēlamies. Protams, ka mums visiem ir jāizvēlas no rīta piecelties, iet uz darbu, ēst un tā tālāk, un arī šeit ir runa, ko mēs izvēlamies.
Tad, kad mēs esam sapratuši lietas būtību, mēs nonākam pie krustceļa. Ejot pa labi, tu izvēlies to, ko Dievs grib, lai tu izvēlies. Ejot pa kreisi, tu iesi pa nepareizo ceļu, kur ir akcentēta labo darbu izvēle: lūgt, lasīt Bībeli, liecināt, izbeigt miesas darbus un mīlēt ienaidnieku. Taču šī nav tā izvēle, ko Dievs grib, lai tu dari. Ja tu domā, ka tev ir jāizvēlas negrēkot, tad tu ej pa nepareizo ceļu un vari maldīties gadiem ilgi. Ir viegli ieraudzīt cilvēku, kas atrodas uz nepareizā ceļa. Viņš teiks: “Man ir vairāk jālūdz, jāziedo, jāliecina, jāmīl, jābūt labākam dzīvesdraugam.” Šādi izteicieni liecina, ka cilvēks ir izvēlējies nepareizi.
Bet ko tad Dievs īsti grib, lai tu izvēlies? Pirmkārt, izvēlies pazaudēt savu valstību, savu godu, savu lepnību, savu taisnību un savu spēku. Tas ir tiešs pretstats izvēlēties visu darīt labāk. Tas faktiski ir atzīties, ka tu pats nespēj darīt labāk.
Otrkārt, tu būsi gatavs izvēlēties pieņemt Viņa taisnību, Viņa valstību, Viņa godu un Viņa spēku. Treškārt, atļauj Viņa dzīvei plūst caur tevi. Tad tu dzīvosi tādā atkarībā, kādā bija Dēlam no Tēva. Šīs trīs izvēles sasniegs un paveiks visu, ko tu izvēlējies, ejot pa kreisi, bet ar ļoti mazu piepūli.
( No grāmatas Maikls Welss “Mans nespēks Viņa spēkā”)