Es murgoju par daudz.

Garas garas koka kājas. Maza pilsēta zem tām. Ar maziem slimiem cilvēkiem. Ne garīgi slimiem, bet fiziski. Lepra. Mēris. Kaut kas tamlīdzīgs. Ticiet vai nē, bet mirstošam cilvēkam ir vienalga, no kā tas mirst.
Un tad es skrienu. Skrienu uz koka kājām, caur slimiem slimiem ļaudīm. Tā skaudība to acīs, to netaisnības žults, kas uzbango, liek man krist lejā. Liek pievienoties pie viņiem. Bet turos es pretī. Es turpinu skriet, par spīti visam. Līdz vienā brīdī vairs nav brīvu vietu, kur nolikt koka kāju, jo cilvēku par daudz. Es uzlieku kāju uz maza vīstoklīša. Maza, zila satīta lakata, un cauri visiem kliedzieniem un šausmām man ausīs iespiežas spēcīgs krikšķis. Es atvēru zīdaiņa galvu vīstoklī. Skrien! Turpini skriet! Lai nenoķer, lai nenoķer, lai mirušas rokas tevi nenoķer!