Es zinu, mans dārgais stikla cilvēk, ka jāiet tev. Es zinu visu, kas noticis dzīvē.
Es atceros, kā pirmo reizi slidot mācījies ar māti, un iekriti mīkstajā sniega kupenā un salauzi kaulus.
Es atceros, kā pirmajā pavasara dienā ieelpoji svaigo gaisu un nošķaudījies, laužot sev ribas.
Es atceros, kā abi gājām vienādi caurām kurpēm un jakām, kā abiem sala.
Es atceros, kā tu mocījies ar plauškarsoni.

Tu mēdzi paņemt krūzīti kafijas, un dzerot skatīties tālu tālu, pāri mežiem un debesīm - sevī. Jā, tavai mātei būs grūti bez tevis, mans dārgais stikla vīriņ. Mēs abi zinam, ka tas ir netaisnīgi, un ka esi pārāk jauns... Bet arī pats tu esi samierinājies ar šo domu.

Ej, kad vēlies, mans dārgais draugs.