baidos, ka man jau diezgan agri radās savāds priekštats par dievu kā par enerģiju (pateicoties tiem pašiem vecākiem) un es jau tad zināju, ka nu paprāsīt vismaz vārdiski viņam neko nevar.
es tik atceros, ka man bija neskaitāmi jautājumi par to, kāpēc cilvēki karo, lai pierādīt citiem savu dievu, ja dievs visās reliģijās galu galā ir viens (pēdējā laikā), tad kāpēc karot par vārdu.
bet vispār es sīka teicu, ka izaugšu un kļūšu profesors, šķiet nekas cits mani neuztrauca