27. decembra 20:00.

Tagad tev ir miers.

Skumjākais, ka negribēji iet. Sev doto saprot tikai lielu katastrofu priekšā. Kad ir jau pārlieku vēls.

Godīgi teikšu... Man ir daudz vairāk žēl par lietām, kuras atstāj novārtā un savas dzīves laikā tā arī nekad neesi novērtējis.

Ar cieņu,
Pierro.

"Tikai nesalūzti, esi stiprs," viņi saka un tā arī domā. "Saņemies, neraudi."

Un visi domā, ka esam saņēmušies un neraudam. Un mēs staigājam, it kā nekas nebūtu noticis un dzeram tēju kafeinīcā un runājam par visu to pašu, ko pirms nedēļas. Un tikai apskaujot tevi man sanāk no tevis izspiest asaras. Kādam pat varētu likties, ka pārāk necienīgi klusas. Tu turies, jo domā, ka es arī turos un esmu savācies.

Velns, kā man dažreiz gribētos mācēt sabrukt, lai tev vairs nebūtu siena, pret kuru atspiesties un atbalstīties. Gribas saļimt un noraut tevi līdzi, lai atsities, lai sāp. Cilvēki apspiež visādas emocijas, it kā tās būtu sliktas, neapzinoties, ka tā ir daļa no viņiem un tās vienkārša paslēpšana neko neatrisina. Pagātne ir mans liecinieks.

"Kas tevi nenogalina, tas padara tevi stiprāku." Nepavisam. "Kas tevi nenogalina, tas saēd tevi no iekšpuses."