Es diezgan bieži pieķeru sevi pie domas, kā būtu uz nāves sliekšņa. Ne uz klints malas vai krītošā lidmašīnā, nē. Neapzinoties fantazēju par mirkli, kad es uzzinu par kādu sev atklātu nedziedināmu slimību vai piespriestu nāvessodu. Tā doma vieš kaut kādu savādu brīvuma apziņu. Neatkarības vēsma nāves elpā. Zūd visas rūpes par nākotni un līdz ar to mainas tagadne. Tad var teikt visu, ko gribi un cilvēki nepārmet, jo drīz miršu. It kā laiks, kuru atlicis pavadīt virs zemes mainītu manu vārdu pareizumu. Tad mani smiekli cilvēkiem liktos nevis muļķīgi vai nevietā, bet drosmīgi.
Bet tam būtu jābūt kam neizdziedināmam, citādi izdzīvošanas instinkts noteikti visu izbojātu. Kāds varētu teikt, ka es nezinu, par ko es runāju. Bet es zinu gan.
Kāds varētu teikt, ka es vienkārši gribu, lai mani žēlo. Nē - es vienkārši gribu brīvdienas.