Vēls vakars un autobusa šoferis izslēdzis gaismu. Klusu sēžu un vēroju apkārtējos. Parasti es to nedaru, bet šoreiz manu uzmanību piesaistīja sieviete. Skaisti sejas vaibsti un vienaldzība pret apkārt notiekošo savilka viņas seju cēlā veidolā. Garš mētelis un tik pat garas skropstas. Klusums. Tik autobuss lēnām dodas uz priekšu cauri tumsai. Ilgs laiks bijis, līdz kāda sieviete pievērš manu uzmanību šādi. Ir sajūta kā pēc seksa, kad vēro savu partneri un katru viņa kustību. Viss slaidais augums iedveš bijību un cieņu. Ar kaisli vēroju viņas kaklu. Tikai pēc brītiņa saprotu, ka tā nedrīgst darīt. Nedrīgst tik cieši uz kādu lūkoties. Var nesaprast. Es novēršos, un skatos ārā pa logu. Loga atspulgs viņu nodeva un es redzēju, ka viņa skatās uz manu pusi. Klusu pagriezu galvu un paskatījos pretī. Tās bija izteiksmīgākās acis, kuras esmu redzējis. Tik izteiksmīgs pretīgums uz manu pusi nebija veltīts sen. Vismaz nebiju manījis. Ar patiesu nicinājumu mani nopētīja un tad pagrieza galvu atkal uz loga pusi. Kakls. Viņas nolāpītais kakls nebija zaudējis ne kripatu erotisma vai kārdinājuma. Tikai citādi. Tikai pavisam, pavisam citādi. Katra viņas cēlā kustība nodod patiesu trauslumu. Acis manā rokā nekad uz mani tā neskatītos.

Atveru savas iekšienes durvis un ieeju atpakaļ. Tur neviena nav, bet balss mani uzrunā: "Tu esi atpakaļ? Tev tiešām nepatika tur ārā?" "Jā," es klusi nosaku un apsēžos stūrī, "Man tur pavisam nepatīk."

Pazuda romantika un vēlme. Izmira cerība un mēris pārņēma alkas, nogāza tās zemē un izvaroja. Es atkal esmu tavs naids, tavas bailes un tavs riebums acīs. Man ir tava nepatika pret cilvēci un tava noklusētā vēlme slaktēt. Man ir tas, kas tev neļauj naktīs un gulēt un par ko tu baidies ar kādu runāt. Tas viss man ir, manī, tieši blakus man.

Es esmu viss naids, bailes un riebums tavās acīs. Tu pareizi tās vērs.