Sen neesmu jutis šādu nogurumu. Tādu kā nelietojamību un nejēdzību. Bez pārākas liekvārdības, īsi sakot, es neredzu jēgu. Visa šī pišanās uz riņķi, kā pa riteni skrienot un nekjur nenonākot. Es klausos nelaimīgu cilvēku stāstus, kuros ir iznīcināti cilvēki, gan morāli, gan fiziski. Un es ticu šiem stāstiem pa īstam. Es ticu tam visam, jo tam tuvojos. Un nemaz es neticu veiksmes stāstiem par panākumiem un mieru. Jo tur es neesmu nokļuvis, lai arī kā būtu mēģinājis. Mana iekšiene netic šim, tīrā krekla ofisa strādniekam šlipsē, kuram brīvajā laikā ir slēpošanas hobijs un kurš laiku pa laikam novasko savu mašīnu, lai tajā redzētu savu žilbinošo smaidu. Jā, pat ofisa strādnieks priekš manis jau būtu daudz. Ar maniem demoniem.

"We were raised by television to believe that we'd be millionaires and movie gods and rock stars -- but we won't. And we're learning that fact. And we're very, very pissed-off." (c) Tyler.

Es gribu savu Utopiju. Tāda absurda vēlme pēdējā laikā nonākt kādā vietā, kur ir drošs jumts virs galvas, ikdienā pārtika un siltums. Gribas tādu pavisam neiespējamu lietu priekš manis, kā cilvēkus apkārt bez viedokļa par maniem sejas vaibstiem, gaitu un valodu. Gribas vietu, kur nav jānopelna respekts nepatīkamos veidos, bet kur tas rodas dabiski. Tādu pavisam maģisku un neaprakstāmu vietu, kur esi drošībā un drošs. Kurā akmeņi uz sirds nespiež zemē tik smagi. Es gribu savu Utopiju...

Pieceļos no zemes un dodos tālāk. Nekas slikts nav noticis. Tikko no mašīnas vienkārši izleca divi vīri, iedeva man pa degunu un ņirdzot aizbrauca. Bet tas taču nekas, vai ne? Tā gadās un viss. Esmu vesels, nekas nav noticis. Varu staigāt. Un tikai laižoties gulēt mani pārņēma nelāgas domas. Vai mana sapratne un vienaldzība pret šāda veida pazemojumu nav nonākusi jau neļaujamā stadijā? Kur beidzas cilvēka veselīgā samierināšanās ar nepatīkamām lietām un to pieņemšanu un sākas... Sākas kaut kas pavisam nevēlams. Kur ir tā robeža, kad aiz sapratnes tiek nolikts gods, pašcieņa un cilvēks kā tāds.

"Dievs viņos sodīs." Tā saka bezspēcīgi cilvēki, kuri nevar sodīt paši. Viņi mierina sevi ar sapņiem.

Es pārāk skaidri varu iedomāties sēdēšanu klīnikā un sapņošanu, ka man viss ir kārtībā.