Pierro

Jo slimaak...


(no subject) @ 05:24 pm

Dažreiz man uznāk domas, vai esmu rīkojies pareizi. Vai esmu darījis pareizi, aizejot. Atceroties mirkļus, kas bijuši. Skaisti, pat klišejīgi skaisti pie jūras. Nolāpīts, tik "skaisti," ka pat šķebina par to domājot. Kad palieku viens, man sanāk aizdomāties, kas būtu, ja būtu. Ja es nebūtu piecēlies un aizgājis. Ja es nebūtu viņu noskūpstījis uz pieres un pagriezis muguru. Un tagad, kad dzirdu viņas balsi... Viņas kustības un gaitu... Redzu tās acis, kas mani ir tik ilgi vērojušas es nodomāju tik vienu...

Paldies dievam.

Soļo tikai, ej. Un lai es esmu publiski ļaunais, tas neko nemaina. Publikai ir pašai savs, kopējs prāts, par kuru man nav jāatbild. Un arī tūkstoš cilvēku viedoklis ir tikai viedoklis. Es nedzīvoju sacensībām. Un man ir vienalga, kuram no mums iet labāk un kuram sliktāk. Un es priecājos par abu panākumiem, kā neļāvu bēdāties ne par vienu no mums.

Sievietes ļoti mīl ustādīt attiecībās savus noteikumus. Viņas sāk ar "būs tā, būs tā un būs tā." Un tajā brīdī cērt kāju pie zemes un izslej muguru. Tas viss ir ļoti skaisti. Un es izjaucu idilli. Es teicu, ka tā nebūs viss. Viņa piekrita.

Tu mainīšoties. Tas ir labi. Es tikai nezinu, kad tas notiks. Es zinu tikai to, ka tad es būšu tālu prom no tevis un tu varēsi izrādīt savu mainīto dabu kādam citam. Ak, tikai ja tu zinātu, kas ir jāmaina. Ir jāzaudē prieks par cita nelaimi. Ir jāsaprot, ka otra cilvēka atraidījums nav smieklīgs.

Jā, pie pēdējā jau esam sākuši strādāt.

Es būtu piekritis tev daudz vairāk, ja tu nebūtu izrādījusi to īpaši ļauno prieku, ka esi panākusi, ka kāds piekāpjas. Nekas tev nav vienkārši. Viss ir vai nu uzvara, vai zaude. Ja es gribēšu atvērtu logu, bet tu to gribēsi ciet, tam nebūs nekāda sakara ar temperatūru vai svaigu gaisu. Viens no mums būs uzvarējis, otrs zaudējis. Un jo vairāk tu zaudēji, jo ar lielāku niknumu devies nākošajā cīņā. Un jo vairāk uzvarēji, jo vairāk uztvēri, ka tā tam vienkārši ir jābūt. Negribēju zaudēt arī tāpēc, ka man vienmēr bija žēl noskatīties, kādu prieku tev sagādā šī milzīgās cīņas lielā uzvara.

Es varu teikt tev tikai vienu lietu. Pieskati sevi. Es zinu, ka tu man nepiekritīsi nekad, jo atkal būsi zaudējusi kaut kādu mistisku cīņu savās acīs kaut kam piekrītot. Bet tas nekas. Katrs cilvēks reiz sapinas sevī, katrs ir uzkāpis uz kalna, kurš ir pēkšņi pazudis zem kājām. Katram tik sava lieluma kalns laikam. Lūdzu, pieskati sevi. Tu vari smieties cik gribi par mani. Tu vari just savas mazās uzvaras cik vien tik vari izdomāt cīņas. Esi gudrāka, esi prātīgāka, esi atraktīvāka, skaistāka, jautrāka, sabiedriskāka un veiklāka par mani. Iegūsti jaunus draugus, ar kuriem tev ir daudz labāk kā man. Es to saku no sirds un patiesi tev novēlu, ar mazu, mazu cerību, ka kādreiz tu spēsi mani pieminēt bez naida. Nepiedod, ja nevēlies, bet saproti.

 

Pierro

Jo slimaak...