Sēdēju uz soliņa, galvu atspiedis.
"Kādas skaistas debesis šovakar. Mēness augšā, debess gaiša. Tur re, kur saule norietējus' ir vēl gaišāks."
Nedaudz izrauts no savām domām es pacēlu acis augšup un kaut ko piekrītoši noteicu.
"Žēl tik, ka zvaigznes nevar redzēt. Kad es sēž' vakros laukos ārā, tad gan zvaigžņupilna debess."
"Zvaigznes laikam jau nav pilsētniekiem domātas. Pilsētniekiem reklāmu un afišu gaisma," teicu, īsti nezinādams, tas ir vietā vai nē, jo es pavisam nezināju, kā lai runā.
"Nu tā jau laikam ir." Vecā vīra balss bija tik nomierinoša un patīkama, ka iekšā uzradās smaids. Tik pēc mirkļa ievēroju, ka tas smaids iekšā ir radījis smaidu uz sejas, ne otrādi. Bet ne smaidu, kurš atklāj zobus vai smaidu, kurš parāvis ir tik mutes kaktiņu uz augšu. Smaidīgu smaidu. Atlaidos atkal pret atzveltni.
"Šijos laikos gan daudz visumā tie cilveki tiek sūtīti. Nu tie lidotāji uz visumu."
"Kosmonauti."
"Nu ja. Sēžu es ar, vakarā skatos - viens pēc otra gaismas griežas. Tad strauji strauji pāri visam. Nudien daudz."
"Viņi zvaigznes aizvieto," teicu sasmejoties.
"Tā jau laikam ar ir," vīrs pabeidza sarunu un turpinājām klusēt.

Tik neierasta sajūta. Tik savādi bija vienkārši uzzināt, ka laukos zvaigžņu ir vairāk un ka kosmosā ir daudz cilvēku. Un neviens man neko neprasīja. Neviens neko nesūdzēja un nestāstīja. Un nevienam nebija nekas jāpierāda. Veci cilvēki māk runāt.