Esmu to visu dzirdējis. Esmu dzirdējis stāstus par rūgtu dzīvi, ka varētu piepildīt pilnu kausu. Es zinu tevi, cietuma cilvēk, vārda vīr, bāra bērns, grēcīgais slepkava, dzīves nomocītais un fiziski piesmietais. Es zinu jūs visus. Es zinu kamdēļ tu esi ratos un zinu, kā tu zaudēji savu kreiso aci. Tas nebija skaisti. Nav stāstu, ar kuriem mani šokēt vai biedēt. Ar runām manās acīs pārsteigumu neiedzīt. Un es zinu, ka, caur savām ciešanām, tu esi svarīgākais un otra tāda nav. Ir grūti rast ko jaunu, ko man pastāstīt. Bet pie tā nekad nepierod. Nemūžam. Un ik reizi, kad kāds lej manās ausīs savu rūgtumu, sirds ir tik smaga, ka viskija glāzē var noslīkt.

Ziema ir beigusies, es varu atsākt ar jums runāt.