Klausos viņā kā sevī pašā. Cilvēki sauc sevi pretīgos vārdos pēc tam, kad tie vairs nevēlas tikt identificēti kā cilvēki. Viņi uzskata, ka ir briesmoņi, monstri, Netīri pazemes izdzimumi. Stāstot sev, ka ir drausmīgi cenšas aizbiedēt citus. Cer, ka par tādiem arī kļūs. Caur paškritismu vēlas aizmukt.
Dažreiz pat skumji tos sarūgtināt sakot, ka tie tomēr ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie. Ja ir sanākusi nelaime par tādu piedzimt, tad tā tas arī paliek. Un neskatoties ne uz kādām morālām vai fiziskām traumām, no likteņa būt par cilvēku neizbēgt.
Es zinu, es pats cerēju, ka esmu dubļi. Cerēju,, ka neesmu cilvēks. Ar nožēlu jāatzīst, ka tā nu ir gadījies - esmu es no miesas un asinīm. Ir tikai viens mierinājums. Iespējams, esmu pietiekami slims, lai man nevajadzētu stāstīt sev briesmu lietas, lai cilvēki atkāptos. Iespējams, esmu nu kļuvis par to, par ko vēlējos būt.

Sagriezies... Savērpts... Wicked and twisted peace of a shit.

Es negribu būt mentāli stabils. Es nvēlos būt savākts un sakārtots. Es sen jau baudu jokus, kurus ar mani izspēlē mans prāts. Un morāles normas ir pārvērtušās tikai pašam priekš sevis saprotamos priekšrakstos. Es saprotu, kas ir labs un slikts. Bet tas uz mani neattiecas. Un dažreiz, lietas ko daru, var kādam likties ļaunas, bet arī tā man neliekas. Tās vienkārši ir un es par tām lemju. Es gribēju būt neatkarīgs un izrauties no tā visa. Un tas ir panākts. Pat pārāk.

Savādi, ka ieskatīties sevī vislabāk var caur citu cilvēku.