Esmu pieķēris sevi pie nelāga hobija. Ieraduma, ja tā var teikt. Izdabāt sievietei. Aicināt to, lūgt un prasīt. Darīt visu pēc viņas teiktā vārda un vakaros sapņot par viņu. Pašam noticēt sevis radītajai ilūzijai. Un laižoties uz leju, ar savu muguru celt viņas degunu gaisā. Un smaidīt, kad atsaka un teikt: "gan citreiz." Palīdzēt bez atalgojuma un paldies. Izdabāt tik ļoti, ka pašam nereti kauns sev spogulī acīs paskatīties.

Man bija sieviete un tā vadīja mani ar dzelzs dūri.

Un tajā mirklī, kad viņas deguns ir augstāk par zvaigznēm un viņas prātā es daru visu, ko liek, apklust. Rodas tāds kā riebums - nepatika, makslīgi radīta. Un vienkārši apklust. Un nedarīt vairs neko. Un tad no malas lūkoties, kā sieviete, kurai es neesmu bijis vajadzīgs nekad un kura ir guvusi sava ego barību no manas pieliektās galvas kļūst tik pat muļķīga, kāds biju es. Cik smieklīgas ir balsu maiņas. Cik nožēlojams es biju, tik slikts, cietsirdīgs un nelaipns es esmu pēkšņi kļuvis. Es kļūstu par nezvēru, kurš izmanto cilvēkus.

Noplēst fēniksa spārnus? Nē. Ļaut, lai tas tos sev norauj pats.

Ceļos ar platu smaidu, atvainojos par traucēšanu un pārkāpju slieksni. Un galvenais, ka es katru reizi ticu tam, ko es sev saku. Katru reizi es kā muļķis ievēroju katru sīkumu viņas ķermenī, kustībās un balsī. Ik reizi esmu gatavs pa nakti pie durvīm palikt, lai dzirdētu viņas silto elpu. Lai dzirdētu, kā sirds sitas zem viņas skaistajām krūtīm.

Iegulties tevī un gulēt.

Tu man esi atbaidoša. Tu esi nepatīkams cilvēks un morāli neglīta persona. Nav pat verts man pacelt acis un redzēt tavējās. Līdz šim tu runāji ar mani, bet vairs ne. Nu tu runā ar Klaunu. Ar radību, kura alkst redzēt apjukumu. Par kropli, kurš lasa vēstules ar skābāko degsmi, kāda ir justa. Tu runā nu ar citu mani. Es vairs neatbildu, mans prāts nu klausa Pierro.