Viens no maniem jautājumiem, ar kuru es diezgan mocījos, bija šāds: "vai ir iespējams cilvēks, kurš nevienu nemīl?" Ir cilvēki, kuri mīl sievietes, ir cilvēki, kuri mīl vīriešus, ir tādi, kuri mīl mājdzīvniekus. Citi iemīlas slavenībās, citi - priekšmetos. Vai var būt tā, ka neko nemīl, negrib iemīlēt un nemaz nav vajadzība pēc tā. Es apmēram iedomājos, kā daži tagad teiks: "nav iespējams, jo katram vajag kādu, kuru..."

Tā itin nemaz nav.

Tas ir pagarš ceļš, bet es mēģināšu apskaidrot... Ja tev nepatīk cilvēki ne mazākā mērā.. Ne tas, ko viņi dara, ne tas, kā tie dara, tu atsvešinies no tiem. Izvairies kontaktu un jebkādu intīmu tuvumu. Norobežojies no viņu pasaules un radi pats savu. Jo galvenais ir neatkarība. Neatkarība no viņiem visiem un patstāvība. Tu nestāsti savas problēmas, lai viņi nebūtu jebkā morāli saistīti ar tevi. Tu neaizņemies naudu, lai nebūtu par parādnieku. Tev faktiski arī īpaši nevajag nevienu draugu un tavs raksturs arī tos tev īpaši nesagādā. Galvenais ir stāvēt pašam uz savām kājām. Un kad šī neapzinātā dzīves filozofija iesakņojas, pienāk brīdis, kad tev nevajag gandrīz neko no cilvēku sociāli piedāvātā. Arī mīlestību. Ja tu esi iemīlējies, tu kļūsti akls un atkarīgs. Un šī neiemīlēšanās nav apzināta: "Nē, es to nedrīkstu! Ne šodien, ne rīt!" Ķermenis pats, lai saglabātos un lai nekļūtu atkarīgs no kāda, neizstrādā mīlestības jūtas.

Un nav tā, ka tie cilvēki, kas nemīl iemīlēties slēptos no kaut kā, kautrētos vai kas tamlīdzīgs. Tiem to iespējams gluži vienkārši nevajag. Tie tā arī - īsi un konkrēti - neiemīlas.