Iznācu ārā un sapurināju matus. Gāju baltajā kreklā uz priekšu.

Nekad man nav patikuši teātri. Cilvēki vienmēr tur ir pārlieku skaisti un notikumi ne tādi, kā parasti. Jā protams, zinu, tamdēļ tas jau ir teātris. Bet tas nemaina to, ka man nepatīk.

........Mani ložā redzēja?

Pārstāja skanēt mūzika un es atrados kails uz ceļa. Spēru pāris soļus un atradu zemē guļošu bateriju. Tā gulēja un gaidīja mani. Pilna. Un atkal mūzika mani ceļ spārnos, atver mani sev un aizver citiem.

"Viens tālāk vēlos es doties. Krist un celties, celties un krist." (c) Ne es.

Stāvu uz tilta margām un lūkojos. Ne ūdenī ar domām par nāvi, ne tāluma ar domām par turpmākiem ceļiem. Lūkojos uz savu kreklu, ko vējš bīstami plundīja.

"Tu man novēli, novēli - nepadoties." (c) vēljoprojām ne es.

Tā ir tava dzīve. Un tas ir viss, kas tev ir dots. Tev nav jāuzvedas pieklājīgi vai labi pret citiem, lai nokļūtu nākamajā, labākā dzīvē. Tava dzīve ir šeit un tagad. Svarīgi ir tikai tas, vai tev tiks dota iespēja to baudīt un vai spēsi to satvert.