(no subject) @ 11:59 pm
Es vēlējos viņu saķert aiz rokas un taujāt, kā iet. Vai sirds mierīga? Vai mati vienmēr tik skaisti krīt pāri pleciem? Vai nav grūti iet, ja kājas nepieskaras zemei?
Atvēru muti un teicu: "Atstāj mani vienu."
Viņa, kā vienmēr to ir darījusi, saprotoši pasmaidīja un devās prom. Pavērusi durvis, atskatījās. Gribēju rauties kājās, iegriezt viņu virpulī, sasmieties un teikt, ka tas bija tikai joks. Paņēmu pildspalvu no galda un sāku pierakstīt pilnīgi neko. Durvis lēnām aizvērās un es biju viens. Kā biju to lūdzis. Sirds kļuva melna un caur pildspalvu iztecēja uz papīra. Viņa lūkojas manī ar saprotošu skatienu, bet zinu, ka tas nespēj ieurbties manī.
4 comments | Leave a comment