(no subject) @ 06:44 pm
Es esmu atradis savu Ahileja papēdi. Savu kriptonītu. Visu laik tas ir bijis, es tikai nekad neesmu to sapratis. Mani padara vāju tavs smaids. Tava laime un prieks izsūc mani sausu. Es jūtos labi, kad ir auksta ziema un cilvēki nemīl dzīvot. Kad reti kāds iziet no mājas. Ja arī nepieciešamība to tomēr darīt, tad ietinas tik ļoti, ka seju nevar redzēt. Patīk vētras, jo tad cilvēku sejās ir rūpes, steiga un bailes, viss savijies vienā grimmasē.
Pavasaris. Ielas ir tik pilnas, ka nevaru pat normāli pastaigāt. Visur cilvēki apkārt... Tīri un skaisti. Katram divas acis iesētas pierē, ar kurām uz mani lūkoties un viens pretīgi skaists caurums ģīmī, ar ko mani komentēt. Baltu zobu skaistas rindas paveras smiekliem. Pārīši vairs netup tikai uz soliņiem. Tie ir aizņēmuši manas atpūtas vietas. Visu ziemu es sniegā sēdēju pie upes un lūkojos tajā. Tagad tā vieta ir aizņemta. Visaptverošs prieks ir pārņēmis cilvēkus un tie tagad ir kā izlaisti no trako nama. Tikai neviens nešūpojas stūrī bailēs no zirnekļiem un nestāsta man par savām fantāzijām, kurās viņš ar savu tēvu izklaidējas kā nepareizais tēvs ar dēlu. Starp laimīgiem cilvēkiem es jūtos sauss.