Tu esi savas dzīves karalis, tāpat kā es. Mēs esam mūsu dzīvju karaļi, kungi un pavēlnieki. Piemēram, es esmu sev faraons - es sevu dzīvi pārvaldīšu mūžīgi. Jā, protams, mums ir problēmas, ar kurām mēs netiekam galā. Nav nauda. Muļķīgi, ka es to pieminu pašu pirmo, tas par kaut ko liecina. Nav kādam varbūt mīlestība, kādam nav sapratne un kādam neveicas darbā. Varbūt pat, ka neveicas visā dzīvē. Bet TU esi savas dzīves karalis. Jo tu vari izlemt, kad atstāt parādi. Tikai tavā, ne valdības vai drošībsargu iestāžu ziņā ir tava dzīvība. Protams, neviens negrib, lai tu taisi pašnāvību. Bintē vēnas, operē galvaskausu un mēģina pierunāt kāpt nost no dzegas. Apgalvo, ka tas ir gļēvums un ka vajag vēl drosmi. Varbūt jūs man paskaidrosiet, kamdēļ es nevaru jūs visus pasūtīt pakārties, pakaroties pašam?

Mēs izdomājām dievu, ielikām tā mutē vārdus: "Tev nebūs sevi nogalēt, tas ir grēks," un paši aktīvi nobijāmies.

(Starpcitu, ja tas augstais tiesnesis mīl mocekļus, bet nelaiž paradīzē tos, kuri uztaisa pašnāvību... Kur nonāk mūki, kas pašsadedzinās, apliecinot savu ticību?)

Tā ir mana dzīve un es to nevienam neprasīju. Jāuztver tā kā dāvana? Nekas, esmu atbrīvojies no diezgan daudz dāvanām.
"Tu to prasīji kā eņģelis, tikai tagad vairs neatceries!" Tad kāda sūda pēc es tagad nedzīvoju ar kā eņģelis? Tādas muļķības jālej citur.

Tu esi pats sev kungs. Tu vari iet, kad vēlies, nekas to nespēj liegt.