Cilvēki pavada visu mūžu meklējot vienu vienīgu lietu. Mūžīgo laimi. Citi to mēģina atrast otrā cilvēkā. No sākuma viss ir skaisti, bet ar laiku sākās strīdi. Strīdi sākās, jo kāds no pāra sāk just, ka šī laime nebūš mūžīga, un uzskata, ka to var labot ar paniku.
Citi izvēlas atkal pavisam citu ceļu - tie meklē laimi sāpēs. Iegrimst tajās, skūpsta tās un piekļauj savai sirdij. Rokas pelnos un cer, ka laimi un sirdsmieru tur atradīs.
Laimi var meklēt arī alkoholā, tikai tā ir ļoti īsa. Un, ja šī laime ir pārlieku daudz, tā kļūst rūgta un skaudra.
Ir arī tādi, kas domā, ka viņi ir pelnījuši laimi. Ka tā viņiem pienākas, ir tikai ļoti jālūdz. Un ka to piešķirs viņiem pēc nāves. Atklāti sakot, vienu lietu šie cilvēki laikam ir sapratuši. Mūžīgās laimes šajā dzīvē nav. Tikai viņi pielika kaut kādu pēcnāves dzīvi šai teorijai. Vienmēr jau visu vajag samudžināt.
Varbūt, ka laimi tomēr var sasniegt, bet par to nerunā. Tie, kas to ir izdarījuši, neredz vajadzību to publicēt. Iespējams, tie paši budistu mūki. Protams, es neņemu vērā grāmatas, kur kāds saka, ka ir laimīgs, tikai tāpēc, lai viņa produktu pirktu. Un arī kristīgo grāmatas ignorēsim. Varētu jau teikt, ka laime ir cerībā, ka būs laime. Bet tā nav cerība - viņi ir 100% pārliecināti, ka pēc nāves būs laimīgi.
Es atkal netieku gudrs.

Kur ir tava mūžīgā laime un kur tā nav?