Lai iet. Rakstīšu šoreiz par mīlestību. Kādam varētu likties, ka šajā dienasgrāmatā pietrūkst mīlestības. Tas maldās. Katru teikumu, kurā es novēlu kādam ļaunu nāvi, es rakstu ar ļoti siltām un tēvišķām jūtām.

Es nekad neesmu teicis un nekad neesmu rakstījis tos muļķīgos vārdus "kaut es vairāk nekad neiemīlētos un nejustu mīlestību!" Bet, tieši tas laikam ir noticis. Esmu zaudējis vēlmi atrast kādu sev pie sāniem. Tik gluži vienkārši. Atminos, kā pirms pāris gadiem es staigāju tikai ar pusi no sirds. Meklēju otru pusi. Manai sirds daļai bija jēla, pulsējoša kreisā daļā un tā meklēja sev plāksteri. Es klusu lūdzos sievietēm, lai tās pieņem mani. Solījos sevī pieņemt arī viņas, lai arī kādas viņas būtu. Cik naktis es nepavadīju nomodā, jo nebija nevienas, ko turēt.

Nu tas ir garām. Nezinu, par laimi vai nē. Es nepavadīju naktis nomodā, jo biju viens. Nē. Man ir bezmiegs visu laiku. Vienkārši tad, otras pusītes atrašana bija mans dzīves mērķis un es pavadīju visu nakti par to domājot. Mana sirds puse sarecēja pati, bez plākstera. Sacietēja un sabiezēja. Muļķīgi ir atcerēties tos laikus, kad es cietu pēc pretmīlas. Tie bija tomēr skaisti laiki. Tad, bezmiega laikā, man bija par ko domāt. Tad nebija jāskatās grieztos un jāklausas peles soļi, kuri dipina pa grīdu.

Ja man kāda dāma tagad saka, ka viņa jūtas vientuļi, es atbildu "gadās." Es nespēju cilvēkus mierināt, nespēju kaut vai "būt kompānija." Kad netici vairs nekam, tad arī zūd ticība mīlestībai. Es neesmu no tiem, kuri kliedz, ka tāda vispār nav un ka tas ir tikai cilvēku izdomājums. Ja tā būtu, tad nu ziniet.. Mīlestība būtu vislabākā konspirācija uz pasaules. Varbūt arī, ka es iemīlēšos. Un tas ir tīri ticami, jo es elpoju, lietoju pārtiku un pakļaujos gravitācijai tāpat kā visi citi. Bet vienu es varu teikt. Tā mīlestība nebūs skaista. Tā nebūs tā tīrā, naivā mīlestība, kuru vērtē tik augstu. Tas nebūs... Teiksim tā. Klauns gar priekškara malu varietē meiteni uzlūkos. Tas nebūs skaisti.