Acu priekša strauji mainījās bildītes.
"Klau," es teicu nakts vidū blakussēdētājam "vispār jocīgi."
"Kas tieši?" viņš atjautāja ar tikpat glāžainām acīm veroties uz priekšu.
"Lūk, to mašīnu tur sauc par Laimes Zemi, to mašīnu sauc par Fēniksu, šo mašīnu sauc par Ra..."
"Un?" viņš mani pārtrauca.
"Savādi, kā mašīnām ar tik zemisku mērķi var dot tik cēlus vārdus."
"Zini ko?" viņš sasmējās "tu tomēr esi idiots."
"Nevaru nepiekrist," sasmējos un piebeidzu savu šņabja glāzi.
"Tu vienmēr pārāk daudz domā." izskanēja teksts, kas nebija nekā kompliments, ne kā aizvainojums. Vienkārši fakts.
Es neko neatbildēju, tikai nolūkojos, kā trešā piramīda aizskrēja garām, tādejādi laupot man iespēju kļūt bagātam vismaz uz vienu vakaru.