Es mīlu alkoholu, vairāk, kā es mīlu sievietes. Tas nu ir tiesa. Tas nekas, ka viņas mani mēdz skūpstīt un ar mani mēdz pārgulēt. Tas viss man ir vienalga. Tas viss ir vienkārši loģiski un, kaut arī, dažreiz liekas nesaprotami, vienkārši. Bet alkohols.... Tas liek smaidīt par to, kas esi. Tas liek smieties par vienkāršāko joku.

Es uzdāvināšu tev Maskavu.

Tad tikai dziedāt, dažreiz noslaucīt pa retai asarai un klausīties aukstpapēžu kurpēs. Lūk, sievietes, piezīmējiet to sev... Jums svārki plīvo tikai un vienīgi tad, kad es esmu dzēris. Līdz tam jums tie prasti plivinas.

Es atpazīšu tevi pēc gaitas.

Un esmu aizmirsis, cik pie velna mums ir galaktiku un sauļu, esmu aizmirsis, ka katoļiem nepatīk luterāņi, luterāņiem nepatīk katoļi, bet nevienam no viņiem nepatīk mormoņi. Nu un pie velna viņus. Tā nav mana sasodītā dzīve.

"Klau, man liekas, ka tu esi alkoholiķis. Tev būtu jāvēršas pie kāda ārsta."

Un es griežos uz riņķi. Un krievi, no reti pretīgiem okupantistiem, ir kļuvuši par fantastiskas mūzikas radītājiem. Tā notiek.

Starp citu.. Viņai tūlīt būs bērns... Vai tas nav skaisti? IEspējams, ka tas ir mans, bet viņa apgalvo, ka nav. Ja man būtu labāka atmiņa, es atcerētos, vai tas bija pagājušo gadu, kad mēs bijām "kopā", vai pat vēl senāk. Bet tas taču nav svarīgi. Viņa saka, ka nav mans. Tātad nav mans, vismaz morāli. Nu un? Iespējams, ka tas būs pirmais bērns, kuru iemīlēšu.

Un tagad, pie visiem velniem, pasaule, tu vari griezties cik vien ātri vēlies, es tevi panākšu un tu skriesi man līdz. Tik ne tad, kad esmu skaidrs. Tad gan nē. Tad sastingsti atkal.