Lūkojos uz leju. Veros peļķē, ko tikko radījušas manas iekšas. Neglītas asinis.
"Nav manas!"
Nē, muļķi... Tavas. Un tikai tavas. Un neviens tās neslaucīs. Nolemtas sakalšanai. Pieceļu sevi kājās un mēģinu atrast ceļu. Vismaz domās mēģinu, ar ziņu, ka man tas ir jādara. Bet nekustos no vietas. Vienkārši truli lūkojos peļķē.

Starpcitu, kad tu kaut ko neesi īsti lāga izdarījis, tu parasti nodomā: "nākošreiz, tādā pašā situācijā, tad gan es rīkošos savādi." Tad zini, ka tā nebūs. Ja tu esi izdarījis ko tukšu, tad tas tev ir asinīs. Un katru nākošo reizi, kad nebūsi izdarījis ieplānoto, tu atradīsi jaunus iemeslus, kamdēļ tas nav bijis iespējams.

Izslēdz sevī to stulbo aprēķinātāju un sāc reiz klausīt instinktu. Ja sākas cīņa, bet tev instinkts saka, ka tev jāpaliek dzīvam un tu nedrīksti iesaistīties, tad arī nedari to. Un pēc tam tikai nemuldi: "Kā es viņus, ja gribētu... (ja nebūtu tik gaišs, ja nebūtu tuvumā policija, ja viņi nebūtu četri, ja viņi neietu boksā)" Tu esi tas, ko tu dari.

Ja tu iedomājies, ka varētu viņus visus izšķaidīt, ar to vien nepietiek. IR kāds jāsakropļo, lai tu varētu pats ticēt, ka vari.