Vēroju griestus, salicis rokas zem galvas. Kā parasti, man nav miega. Galva ir pilna ar domām, bet tās necīnas savā starpā. Domas kā jūra zem horizonta viļņojas un plūst, bet virs tām ir tukšums. Tas nav no spriedzes, nav arī sviedru piesātināts. Vienkārš klusums.
Sniegu ir nomainījies lietus, kas klabina pa manu palodzi. Lūkojos ārā pa logu uz debesīm, kas beidzot ir tumšas. Līdz jūtu, ka viena doma no jūras pieslejas kājās un pieskandina visu manu ķermeni, visu telpu, kurā atrodos. Uz mirkli, un tad atkal atstāj mani, paņemdama gabalu līdz. Es turpinu lūkoties grieztos. Manī vairs nav vēlme ne aizmigt, ne gulēt, ne celties. Istabu pilda tikai vienīgi manu sirdspukstu skaņa.
Tā doma... Tas viņas reiz izteiktais teikums man tomēr ir negaidīti iekūņojies. Un naktīs, kad nav miega, tas nāk pie manis, atkal un atkal. Piepilda mani un izirst.

"Ko viņi ar tevi ir tādu izdarījuši, ka tu esi kļuvis šāds?"