Katram cilvēkam ir sava smarža. Dažreiz, protams, par smaržu to nosaukt nevar. Bet ne vienmēr tā ir cilvēka paša vaina. Ar laiku mēs pierodam pie katra cilvēka smaržas un to vairs nejūtam. Tad nereti uznāk vēlme ar sniegu noberzt sev seju un atkal just visas dvesmas kā no jauna. To, lai cilvēku varētu atpazīt pēc tā smaržas.

Novelku kreklu. Novelku savas kurpes un attaisu jostu. Nometu visas drēbes zemē un stāvu pavisam kails. Ar nagiem lēnām sāku plēst nost savu ādu. Lēni un nesteidzoties. Nodīrāju roku un ņemu nost miesu. Pa gabalam, lūkojoties kā ik cīpsla velkas līdz. Muskuļi saspringst. Vēnas netraucēti turpina strādāt. Visapkārt man sarūsējis metāla bunkurs. Kasu nost ādu no krūškurvja. Roku kauli lēnām glāsta kailās ribas. Lūkojos uz sirdi, kas pukst ķermenī. Mierīgāk kā parasti. Ar vienu roku glāstu ribas, ar otru plēšu nost miesu no pieres. Kauls nav tik balts, kā anatomijas gabinetos. Iedzeltējis un trausls. No galvaskausa noņemu matus un ļauju, lai tie krīt zemē. Izplēšu ādu no vaigiem, lai paliek tur tikai smaids. Pa barības vadu noslīgst siekalas un lēnām locas man cauri. Miesa vairs man virsū nav, ir tikai kauli un orgāni. Vēl cīpslas mani tura uz kājām. Ar klikšķi attaisu galvaskausu un izņemu smadzenes. Rokas āda uz zemes sajūt kā tirpoņu. Smadzenes turpina strādāt. Lēni un mierīgi.Nolieku tās uz zemes pie manām baltajām kaulu kājām. Lēnām satveru sirdi. Jūtu, kā tā pulsē man starp pirkstiem. Man vairs nav dzimuma. Man vairs nav sejas. Man vairs nav viedokļa un jūtu. Lēnām aizspiežu asinsvadu, kas aizvada asinis no sirds. Turu to ciet. Tā lēnām piepūšas un uzblīzt. Līdz mirklim, kad vairs neiztur un izšķīst. Es atlaižu roku un nolaižu to sev gar sāniem. Plaušas ir kļuvušas liekas. Tās izņemu un nevērīgi izmetu. Es nevaru aplaizīt savas sausās lūpas, jo man to nav. Ja arī būtu, man nav mēles. Tas nav miegs, kas uzmācas. Vēlos aizvērt acu, bet nav plakstiņu. Acis paliek sausas un žūst. Pēc mirkļa es vairs neredzu neko. Man nav redzes. Man nav ožas un garšas. Man nav dzirdes un balss. Man nav nekā, pats sev es vairs neesmu. Viss, kas no manis ir bijis, nu pieder sarūsējušai istabai. Es neesmu aizmidzis. Es vienkārši vairs neesmu.

Transā lūkojies uz priekšu. Ar ierasti ātriem soļiem virzies uz priekšu pa ielu. Nedzirdi neko, kas notiek. Lūkojies uz priekšu, tālu tālu sevī. Uz mirkli ausīs beidzas dziesma. Aiz muguras dzirdi vārdus: "Kur tu skrien, jefiņ?!" Sākas jauna dziesma. Turpinu iet uz priekšu savā klusumā. Es to nedzirdēju. Kad eju, uzlicis austiņas, es vispār neko nedzirdu. Tas nebija adresēts man. Es esmu citur.
Vienā mirklī jūtos kails, man sanāk smiekli par sevi. Sāku klusu smieties. Tas mani pamodina un strauji iegriežos šķērsielā. Es nedrīkstu sākt smieties ielas vidū. Steidzīgiem soļiem virzos kaut kur prom, pie sevis arvien skaļāk smejoties.
Apkārt nav itin neviena. Es stāvu ceļa vidū un smejos jau balsī. Brauc mašīna, es lūkojos tai uguņos un smejos. Tā apstājas priekšā un šoferis raušas ārā. Smejoties ieskrienu atpakaļ šķērsielā un skrienu. Skriešana nervozē sirdi. Es saprotu, ka tikko esmu rīkojies kā muļķis, un man par to jāsmejas. Nomierinos.
Es eju pa tiltu, jūs atkal vairs neesat.