Šonakt miegā, man grieza nost pirkstus. Vienu pēc otra, ar milzīgām šķērēm, pāršķeļot locītavas un ļaujot tiem iekrist dubļos. Kā tārpi nogrieztie pirksti izmisuši raustījās krampjos. Paši par sevi raka zemi un vāca to aiz nagiem. Milzīgs stāvs ar vecām drēbnieku šķērēm ar žēlumu skatījās manī. Viņš man teica, ka tā vajag, lūdza manu saratni. Viņam tas sāpot vairāk kā man. Tur gan es atļāvos iebilst. Kad pēdējais no pirkstiem nokrita dubļos, tad pirmie jau bija ierakušies.
"Tu jau zini, kamdēļ es tā daru, vai ne?" Lūdzoši un pazemīgi prasīja metāla sāpes.
"Nē, pie visiem velniem, nezinu viss!" Es atcirtu ar mokām, sāpju dēļ es knapi spēju parunāt.
"Man ļoti žēl, ka tā sanācis..."
"Ticēsi, ja teikšu, ka sejā to tev nolasīt nevar?" Es uz viņu paskatījos ar savu vienīgo palikušo aci. Otrs dobums asiņoja.
Viņš neko neteica, tikai ar metāla rīku atvēra man muti un izvilka mēli.
"Man lika šo nomest pie viņu kājām," viņš kā atvainodamies man pateica un ar metāla knaiblēm satvēra manu mēli un lēnām rāva ārā. "Saproti taču, tā tas turpmāk nevar turpināties."
Ar asinīm pilošu mēli viņš stāvēja manā priekšā, nedaudz paklanījās, apgriezās un soļoja prom. Es gulēju dubļos un jutu, kā asinis plūst prom. Apvēlos uz muguras un mēģināju saskatīt debiesis. Virs manas galvas cienīgi sēdēja maitas putni, pieklājīgi gaidīdami, kad es aizmigšu. Vienīgi vārnas neizrādīja nekādu cieņu un jau priekšlaicīgi sāka apvākt manus pirkstus, kas tā jau mēģināja izlocīties. Uznāca klepus un es izspļāvu krietnu daudzumu gļotainu asiņu. Vēl. Un vēl. Vārna pieleca pie pašas sejas un ar interesi lūkojās manī. Pacēlu roku, lai to nožņaugtu un mēģināju satvert tās kaklu. Mans rokas stumbenis turējās pie vārnas, kamēr mani iedomu pirksti to žņaudza. Viņa nebijās. Nē, viņa pateicīgi sāka knābāt pasniegto gaļas kluci. Man sanāca smiekli. Es sāku smieties. Es smējos, ignorējot asinis, kas bija sakrājušās mutē. Es jutu tās tekam ārā pa muti, pāri kaklam. Es jutu tās ieplūstam plaušās. Es smējos, klepoju un miru. Pierausos tupus un atbalstījos uz tā, kas senāk bija rokas. Vārnas ar ķērcieniem aizlaidās prom, tikai maitas putni cienīgi palika savos posteņos. Viņi zināja labāk. Es veltīju garu kliedzienu bendez virzienā. Mutuļojošu un izkropļotu. Tas apstājās, viņa paltraks vēl kādu laiku vējā plīvoja, pirms viņš apgriezās. Mana acs sastapās ar viņa acīm. Es sāku līst viņam tuvāk, smejoties no visas sirds. Es atstāju aiz sevis asiņu un žults ceļu. Viņš nekustējās ne no vietas. Ar tādu kā žēlumu lūkojās manī. Savus desmit metrus attālumā es apstājos. Mēģināju pateikt visu, ko vēlējos, bet nespēju. Tā vietā mežonīgs smieklu rēciens izlauzās no iekšām un piepildīja visu apkārtni. Es sapratu, ka viss, ko tagad varu, ir radīt neartikulētas skaņas. Es nespēju salikt vārdus un tos izteikt. Lai nu tā būtu. Es radīju skaņu, ko es māku vislabāk. Es smējos, rēcu un sajūsminājos par savu stāvokli.
"Mēs abi zinam, kamdēļ tā tam bija jānotiek," noteica bende un apgriezās uz otru pusi, ejot prom. Viņš gāja, lai nebūtu mani jāredz. Viss, ko varēju vairs izdarīt, bija piecelties kājās. Es nostajos uz savām kājām un sāku dziedāt. Mežonīgu, sāpīgu un burbuļojošu skaņu vilnis piepildīja apkārtni. Es dziedāju, nezinot ne vārdus, ne melodiju. Bet tas netraucēja. Tā pat bija vienalga, es deklamētu bībeli vai lūgtu pārtiku. Ar pēdējo enerģiju, kas bija palikusi iekšā, es sāku savu dziesmu pavadīt ar deju. Girezos riņķī un ar rokām glāstīju vēju. Satvert to pirkstos vairs nevarēju. Bende pielika soli. Gulbja dziesma savijās ar Gulbju baletu.
Maitas putni pacēlās spārnos un lidoja uz manu pusi. Viņi zināja, ka vairāk gaidīt nav vērts.