Sapnis:

Es sēžu istabā. Skatos uz logu. Pie sevis skaitu "Divdesmit astoņi pelēki cilvēki, divdesmit astoņi tu..." Kamēr to daru, pret katru manu domās izteikto vārdu ir sitiens. Katru reizi, kad kaut kādu vārdu pasaku prātā, lapsene atsitas pret logu. Jo ātrāk es domāju, jo vairāk lapseņu rodas.Tas ir jautri. Domājot lēnāk, es varu regulēt ritmu, ar kādu tās ietriecas logā. Es aizdomājos. Tās padauzas dēļ es aizdomājos. Pēkšņi, ar skaļu pakšķi, viena lapsene tiek iekšā caur loga stiklu, un nolaižas man uz sejas. Es sēžu un mierīgi gaidu. Tā nedaudz pastaigā, un paceļas gaisā. Es truli skatos uz logu, un uz mirkli nav neviena kukaiņa sitiena pa to. Un tad, kā ar burvja mājienu sāk pa logu birt krusa: "Kā viņa tika iekšā? Caur stiklu? Tā ir kretīniska maucība..." Un vēl divas lapsenes ielaižas. Klusēju un gaidu. Tās paceļas no manas sejas un nu man virs galvas ir to trīs. "Ja kaut viena kuce man iedzels, tas sāpēs nemaņā...". Logs vēlreiz iekliedzas, bet šoreiz to saprotu. Divi kliedziei noskan istabā. "Kuce... Sāpēs..." un to pavadītas ielido lapsenes, kuras ieķeras manos matos un dejo.
Katrs spēcīgs vārds, katra asāka emocija ielaiž caur stiklu lapseni. Es dzirdu, kā pret logu sitošās lapsenes dublē manu domu ceļu. Istaba sāka pildīties ar lapsenēm. Viena, netraucēdami staigājot pa manu seju iekļuva man mutē. Es gaidīju, es gaidīju, līdz tā ielīdīs starp zobiem, un sakodu to. "Saņem, ziņkārīgā niecība". Tajā mirklī, man dzelonis izgāja cauri vaigam. Daudz domas man prātā rosījās, daudz darbus es smadzenēs veicu - Logs kliedza, no sāpēm un sajūsmas. Es noklājos lapsenēm un mans prāts tās aicināja vēl.
Teiksiet, tavs prāts tevi nogalināja? Nē. Tās bija tās Sasodītās, Asinskārās Kuņas.
Es vairs neskaitu.

Sapnis:

Milzīgs, ar lietām un priekšmetiem piesātināts lauks. Te ir viss. Trepes, kas ved uz nekurieni, skaistas būdiņas, kur izdala biļetes, baloniņi... Tikai cilvēka neviena. Un demons tos visus ir pārņēmis. Viss kustās, gaismas visu ieskauj. Un tikai uz sekundi, tieši, kad esi nomirkšķinājis acis, tu redzi, kas īstenībā ir balonu vietā.Galvas striķītī tiecas uz augšu. Kamdēļ uz augšu? Jo vārītas. Karuselis apstājas uz mirkli, lai redzētu, cik viss patiesībā ir izdedzis, un kā visas malas noklājušās degušiem bērnu ķermeņiem.
Es stāvu pie izlietnes, viņa pienāk man tumsā blakus. "Tas ir pārņēmis visu māju" viņa klusi, krekšķaini čukst. "Nepūlies čukstēt, tas ir visur." es atbildu ar dziļu nicinājumu pret to.
"Visur, jā...."
"Bet cilvēkos jau vēl nē, vai ne?" Kā atbildi viņa izlej asinis, no maza trauciņa izlietnē. Es palūkojos uz viņu, un visa āda ap muti viņai ir tulznaina un strutojoša. "Ej atgulies labāk. Viss būs kārtībā." Es meloju viņai, sev un Tam.
*** Tagad, rakstot, man kļuva auksts. Tas ir līdzīgi hipnozei, kad tev jāatgriežas uz "nepatīkamo vietu". Nu neks, velns ar viņu. Aiziet...***

Viņā pienāca pie manis tukšā telpā, kur viss smirdēja pēc Tā. Viņas vārds bija Maternita, un es kļūdījos. Es saīsināju viņas vārdu uz trīs burtiem. "Māt, ko tu te dari?" Un tajā mirklī, viņa kļuva par māti. Nepatīkami asiņainā mute un jocīgais skatiens. Viņa smējās. Tad vienā mirklī viņa pienāca un apskāva mani. Es sastindzis stāvēju. Tūlīt pat viņa mani atlaida un sāka maniakāli smieties. Līdz apklusa, apskāva mani, atlaida, un smējās. Tā vairākas reizes. Es nespēju izdarīt neko. Bet viņas smiekli dedzināja ausis ar katru reizi vairāk. Es iesitu pļauku. Tā mainīja žokļa atrašanās vietu. Tagad smiekli vienkārši kļuva necilvēcīgāki. Viņa nāca mani apskaut.

*** Esmu auksts. Esmu nosvīdis. Es nespēju parunāt. Gulēšana vairs nav šonakt paredzēta. ***