Es piezvanīju pie viņas durvīm. Viņa neatvēra. Es tās aizvēru, lai atvērtu viņa. Viņa atvēra.

"Esmu atnācis..."
"Jā, tu esi atnācis, to es redzu."
"Jā emm..."
"Un saģērbies tik plāni. Man auksts paliek uz tevi skatoties."
"Jā.. Nē.. Tas ir.. Ir viena lieta, ko esmu gribējis izdarīt jau ilgu laiku."
"Jā..?"
"Jā. Bet parasti kaut kā nav bijis īstais laiks vai īstā vieta."

Apliku roku viņai ap vidukli, pievilku klāt un noskūpstīju.

"Arlabunakti."
"Ar... Arlabunakti..."

Sapnī redzēju atombumbas radītu dūmu sēnīti. Visvisādās krāsās. Spoži dzeltenu, ar mirguļojoši zilu, zaļu un sarkanu. Vizuļojošu kā dārgakmeņi. Tai apkārt bija lillā dūmu nimbs.

Zeltīta masu slepkavība.