Mans prāts ir ļoti interesanta lieta. Man aatmiņa ar mani spēlējas. Tā var noklusēt svarīgus faktus un noslēpt pazemē vēsturi, lai interesantā mirklī to pēkšņi iemestu sejā.

Sēdēju ezera malā un skatījos ūdenī. Zinat, kas ir dumpis? Dumpis ir parets putns, kura sauciens izklausās kā elpas pūtiens stikla pudelē. Es klausījos dumpi. Man blakus apsēdās meitene, kas tāpat skatījās ūdenī un mēģināja uzsākt sarunu. Es nezinu, kamdēļ. Visticamāk tapēc, ka nesēdēju kopā ar visiem, un tad cilvēki nereti iedomājas, ka jāiet parunāt. Jokaini ļaudis. Viņa uzsāka sarunu. Šeit mana atmiņa atkal ņirgājas par mani, un nestāsta šo skaisto dialogu. Kaut arī biju vēl salīdzinoši mazs, man jau pietika nekaunība.
"Zini, kas ir Berenika?" es vaicāju.
Protams, ka meitene nezināja, kas ir Berenika. Es pieļauju, ka arī jūs nezinat, kas ir Berenika. Tad nu teikšu jums vienu. Berenika bija sasodīti skaista sieviete, ar gaišu ādu un maigām lūpām.. Bet tas nav tas svarīgākais. Viņai bija skaisti, žilbinoši balti zobi. Un jā, viņa bija izdomāts tēls, kur rakstnieks savā fantāzijā izkropļoja, pa vienam izraujot visus viņas zobus vājprāta mirklī.
"Zini, kas ir Berenika?" es vaicāju.
"Nē, pastāsti." naivā meitene atbildēja.
Es stāstīju. Es stāstīju to, ko nebija uzrakstījis autors, ko viņš bija palaidis garām, lai jums nesāpētu acis lasot, lai neplīstu ausis klausoties. Es raksturoju visas Berenikas mokas, viņas iekšējo monologu, izskaidroju, cik dzidrs bija šis kropļotājs. Cik šķīsts un nevainojams.
Šī meitene, kas sēdēja blakus (kapēc es nesaucu viņu vārdā? Jo es to iespējams neatceros. Iespējams. Jo visticamāk, es vienkārši nepaprasīju - cik mazsvarīgi tas man likās) nedaudz pasmaidīja, piecēlās un aizgāja atpakaļ. Sēdēju viens un vēroju ezeru. Ar Berenikas zobiem uz mēles.