Ievelc elpu... Sāc sevi iekšēji kutināt. Apskaties uz muļķiem... Jā, mutes kaktiņi jau raustas.

Atver un aizver acis pārmaiņus, redzot un iedomājoties.... Piepildi krūtis. Paņem rokās šķiltavas un sažņaudz, elpo caur nāsīm. Tu jūti, kā viss iekšēji vārās, kā atkal izlaužas tas, no kā tu baidies.

Smiekli! Skaļi, pretīgi smiekli, kas skrien kopā ar vēlmi pārraut rīkli visiem kretīniem. Smejies par to, ka tev sāp. Smejies par to, ka tev sāpēs. Smejies par to, ka viņiem nesāp. Smejies par to, ka viņi domā, ka viņiem sāp.

Nokrīti bezspēkā.

Tava kārtējā lēkme ir cauri.

Paldies par uzmanību.

MAn patīk, kad cilvēki saka, ka vēlas būt kā putni. Augstu gaisā lidot, nepiesmieti planēt pāri artiem laukiem, traukties un tad klusu sēdēt un vērot saulrietu... Jā... Zinat gan, kapēc? Jo viņi ir brīvi un skaisti dzied. Tikai viens jautājums. Kaut viens no jum szin, ko dzied vientuļš putns staba galā? Nē, tas nav svarīgi, galvenais, ka skaisti. Jūs nezinat, ka varbūt viņš raud saulei. Un tad pienāk mirklis, kad viņš apklust un sēž nekustīgi. To jūs nezinat. Jūs lūkojaties uz putniem tikai vai nu lidojumā vai dziesmas vidū.

Novēlu jums sēdēt staba galā drēgnā vakarā un meklēt sauli sevī.