Tu saņem vēstuli. Tā ir visskaļākā atzīšanās, ko kāds cilvēks spēj veikt. Nē, ne jums. Jūs savas mūža sāpes izkliedzat pasaulei un ļaujiet tās apskatīt. Ļjaujiet piesmiet savu sirdi. Mums tas ir savādāk. Es nezinu, vai visi sapratīs "Jūs" un "Mēs", bet zinu to, ka visi vēlēsies sevi pierakstīt pie "Mēs". Es nezinu, kā lai pasaka, kā jūtos. Varbūt kāds sapratīs:

Tikai tādās dienās kā šī, es atļaujos uzvilkt savu balto kreklu.

Pa ceļam uz mājām, kad klusu mācījos ermoņikas, man pieskrēja suns. Ar ķēdi, žvadzošu kaklā. Atrāvies no mājām, vēl ar tās zīmi meklēja ko citu. Tas nāca man līdzi ilgi, līdz ceļā satikāmies ar otru suni. Neliela ņurdēšana, nedaudz lielāka rūkšana... Kaujas. Suņu kaujas. Ķēde žvadzēja kā nelietības un varmācības pierādījums.

Aizvēris acis, pacēlis galvu es dzērves klausījos.