Atkal murgoju.

Skaista amerikāņu ģimene, bērni spēlējas un māte tīra māju, līdz noskan zvans pie durvīm. Ir gandrīz vai nakts vidus, tapēc kustība mājās paralizējas. Klusu māte pieiet pie durvīm un tās atver. Ārā ir pilnīga tumsa, bet pie pašām durvīm stāv vīrs. Apmēram divus metrus garš, viss klaunu tērpā. Ar fantastisku, nepārspējamu grimmu. Ar kliedzienu nabaga sieviete lec soli atpakaļ un atmuguriski pielec pie maziņā koridora skapīša. Izmisusi tā skatās uz sastingušo viesi un meklē uz skapīša kādu sadzīves ieroci. Steigā viņa nogāž vāzi, bet nepievērš tam nekādu uzmanību. Tad saķer ģimenes foto visā rāmītī un smieklīgi draudīgi skatās uz klaunu. Mirklis klusuma. Mirklis klusuma pārņem visu māju. Bet mirklī, kad klauns atver muti, pat klusums mājā mirst. Un tikai pēc mirkļa, zema, zema balss piesmej visu telpu: "Bet šodien, cirkū, jums tas likās smieklīgi." To teicis viņš apgriežas un pazūd tumsā.


"Nav nekā smieklīga par klaunu pusnaktī."