"Tuk tuk... Tuk tuk...".. Tā nemitīgi pukstēja viņa sirds, kas lika visiem atskatīties. Tā bija skaļāka par garām braucošām mašīnām un bērnu klaigām. Sirds puksti plēsa sienas un drebināja logu rūtis. Nabaga cilvēks bija jau pieradis pie citu cilvēku uzmanības, tapēc nelikās to manām. Apkārtējo māņticība tikai padarīja viņa dzīvi vēl smagāku. Cilvēki, kam nebija ko darīt, iesauca viņu par Pulksteni. Tā viņš arī apradis ar visu dzīvoja, līdz vienā dienā ieraudzīja brīnumskaistu meiteni. Ar gariem matiem un siltu smaidu. Tā paskatījās uz viņu, pasmaidīja, un tūlīt pat novērsās. Ar to arī pietika, lai viņa sirds sāktu dauzīties skaļāk un straujāk. To manījis, viņš aizbēga.
Jaunajai meitenei tika stāstīts, cik ļauns ir šis zēns, bet viņa visu laiku turējās apkārtējo viedoklim pretī. Pastāvēja par to, ka viņš vienkārši ir savādāks. Bet nabaga zēns gāja reiz gar viņas māju. Sapriecājās pār lieku, un juta, ka sirds tūlīt sagāzīs sienas, un viņš to sāka bremzēt. Lai nu kur, bet šīs meitenes acīs viņš nebūs "dīvainītis". Kā viņš vai nu viņu ieraudzīja, vai gāja garām mājai, tā savu sirdi, kaut ar mokām, bet apstādināja. Apkārtējie to protams ievēroja, un paklīda jaunas baumas. "Paskaties tik, tās meitenes klātbūtnē viņa sirds stājas, cik bāls tas kļūst, kā skatiens mainas. Laikam tomēr to velna dvēseli pilnīga nevainība var piebeigt." Arī jaunā meitene ievēroja, ka viņš vienmēr paliek bāls viņu ieraugot, un sirds itin nemaz nepukst. Viņa sāka no viņa izvairīties, bet viņš domāja, ka sirds vēljoprojām ir par skaļu. Tā ar katru reizi viņš ar vien vairāk centās, un viņa arvien vairāk bēga.
Vienā ziemas vakarā viņu atrada garāmgājējs aukstā un dziļā sniega kupenā nosalušu. Sirds bija pilnīgi apstājusies. Tieši pretī meitenes logiem.