Pieglaudos ceļa stabam un taudāju kā mazs bērns.
Nokritu turpat uz bruģa un turpināju raudāt.

Viss, kas man nekad nau bijis, ir atņemts.

Pēdējais ko viņš dzirdēja, viņā kosmusa kuģim krītot, bija ziņojums pa radio, ka uz šīs planētas krīt vēlviens kuģis, kas pieprasa palīdzību. Tā viņš tagad staigāja pa pilnīgi tukšu un neapdzīvotu planētu jau piekto gadu. Pilots bija atradis sev draugu, mazu pūkainu jaunās planētas iemītnieku, un viņi abi meklēja nokritušo otro kuģi.

"Klau, varbūt aiz tā nākošā pakalniņa mēs ko atradīsim..."
"Bet varbūt aiz tā pakalniņa tur, pie horizonta!"
"To pārbaudīsim nākošo."

Te pēkšņī no debesīm nolaidās vēlviens kuģis. Pilnīgi jauns un neskarts. Jaunā kuģa īpašnieks aicināja veco pilotu parunāt.

"Ak tu dies, cik ilgi jūs te esat?"
"Nu piektais gads, ja mani aprēķini nau kļūdījušies. Meklējam SR-413."
"Tas kuģis kas nokrita senāk? Viss jau sen ir kārtībā. Visi izdzīvoja un tika izglābti. Un tas nemaz nebija uz šīs planētas. Tu esi staigājis visus 5 gadus velti."
"Skaidrs... Tad jau tu vari paņemt mūs un aizvest atpakaļ uz zemi."
"Nē, zeme kā tāda vairs nau. Cilvēki to sabojāja. Tur dzīvo tagad tikai mazturīgie. Bondoni dinastija pārvācās uz marsu un Benardi uz mēness tagad dzīvo. Tev būs jāizlemj uz kurieni tu dosies, pie kā pievienosies."
"Tātad man un manam pūkainajam draugam vienkārši nav māju kur atgriezties..."
"Kādam pūkainajam draugam vēl? Puis, tu esi pavadījis tik ilgu laiku vientulībā, ka draugu sev esi izdomājis pats. Tev nav nekāds pūkain..."

Un šo vārdu viņš nepabeidza. Tikai paskatījās uz leju, uz savu sadurto vēderu, no kura tecēja asinis. Tad pacēla galvu un ieskatījās vecā pilota acīs, kas auksti no viņa novērsās. Vecais pilots vienkārši klusi izkāpa no kuģa.

"Varbūt aiz tā nākošā pakalna būs tas kuģis. Es esmu dzirdējis, ka visi tur ir izdzīvojuši"
"Nudien. Iespējams, ka mēs pat varēsim to salabot un aizlidot mājās."
"Neuztraucies, mazais, mēs viņus atradīsim un tiksim mājās. Ne velti mēs šos piecus gadus meklējām"