Ak jaa, starpcitu, man ir iedomu draugi. Kas tur tik iipash? Pusei amerikaanju beernu taadi ir bijushi... Labi, slikta vientuliibas atruna. Lai nu kaa, mani iedomu draugi ir reaali cilveeki. Tikai iipash ir tas, ka es ar vinjiem draudzeejos. Mees runaajam, mees staigaajam kopaa, mees nereti skatamies lietu abi kopaa. Tiaki diemzheel vinji pashi to nezin un nekad arii neuzzinas. Un peekshnji ar vienu manu "draugi" mani celji shkjiraas. Es to uzzinaaju tikai tad kad vinju vairs nebija. Es gribeeju iekliegties un bljaut, jo pamet mani vienu. Un tad atkal taa pretiigaa sajuuta, ka neviens tevi nepamet. Neviens tevi neatstaaj. Tu taapat esi viens. Parasti tie ir cilveeki, kurus redzu katru dienu, jo es neatceros sejas. Un kad pienaak tas mirklis, ka to seju tu neredzeesi vairs ik dienu, vinja saak zust neticamaa aatrumaa. Tu meegjini atsaukt atminjaa matus un acis, un jaasaak ir kliegt. Tu to nespeej. Un ja arii speej, tad tas atteels kaa ar nazi iegriezhas.
Tikai nesakiet, ka man ir jaameegjina ar vinjiem saakt runaat utt... To visu es zinu, es jau esmu meegjinaajis arii. Tikai... Parasti mirklii, kad es kaut vai atstaaju uz lapinjas smaidinju un nolieku to kaadam uz galda, vai meegjinu saakt runaat, es iekshaa kljuustu kaa mazs beerns. Un man ir jaasaak smaidiit/raudaat bez iista iemesla (sheit veelos atziimeet, ka raudaashana nenoziimee sarauktu seju un asaras.). Tas nerada normaala cilveeka priekshstatu.

Un jaa daargie, es esmu diivains. Es speeju iemiileet tieshi to, ko neviens neieveeros. Kaa nelaimiigs narkomaans ieurbjas niansees, es speeju juusmot un raudaat par papiira lidmashiinu. Un tajos mirkljos es esmu kopaa ar vinju. Mees abi metam lidmashiinu, mees abi smejamies, kad kaadam paliek skumji, otrs to uzmundrina. Tikai vinji to nezin.