Seezhu, un iisti nezinu, kaa lai to uzraksta.
...Es esmu lieks...?
...Neiederos...?
...Radu tikai saapes...?
...Neesmu Tu...?
...Neesmu pelniijis miileet...?
...Svesh...?

Luudzu, es juus ljoti luudzu, nenjirgaajaties par klaunu...

Dziive ir komeedija, tiem kas domaa.
Dziive ir tragjeedija tiem kas juut.


Es smejos par to, ka es juutu.

Mieriigi skatos televizoru. Iet reklaamas. Labi. Nav jaadomaa lieki. Es klusiibaa pie sevis pasmejos par katru reklaamu, par taas bezjeedziibu un izdomas truukumu, nereti piesienoties pat taadaam, kas ir iisteniibaa maakslinieciskas un skaisti veidotas. Liidz peekshnji ekraanaa paraadaas man jau tik paziistamaa seja. Taa pieder kaadam viiram, kursh ir garaaks par 2 metriem, un tam ir apdegusi, sagraiziita seja. Es vinju redzu relatiivi biezhi. Vinjsh izstiepj roku un saka "Es esmu tevi atradis" un saakas veelviena nejeedziiga shampuuna reklaama. Es nepamodos, jo tas nebija sapnis.

RE RE! Tas mirst!