Taa. kaa es juutu, esmu nonaacis pie leemumu leemuma. Tas laikam ir galeejais, un pilniigais no visiem kas reiz ir saciiti. Es esmu palicis vaajsh. Es to atziistu. Es to atziistu, bet neatbalstu. Mani nu ir viegli ievainot, kaa tiko dzimushu putnu. Nee, taa nav miilestiiba kaa dazhiem vareetu likties, jo es neiemiilos. Taa teikt, tikai vienu reizi man ir bijushas miilestiibas paziimes, bet vai taa ir miilestiiba ja tu galu galaa nonaac pie sleedziena ka tev to nevajag? Domaaju ka nee. Un taatad. Man ir jaanocietinas, pirms to izdara kaads cits. Es pat esmu saacis just veeleeshanos raudaat... Par ko? Dievs vien zina. Un es esmu noleemis to ari vinjam paprasiit kad buus pienaacis laiks...
Es zinu kaa nocietinaaties, ar to man probleemu nebuutu, bet ir veel kaada nelaime. es nezinu vai es to gribu... Es esmu redzeejis ko taadu kas mani priecee, bet reizee saapina. Es nezinu vai paciest to, vai atteikties no abiem. Jo es nezinu vai shis seklais iislaiciigais prieks kompensee taas skaudraas saapes...