Es shodien biju aizbraucis ciemos. Esmu pieradis ka parasti mani nepienjem, bet es cereeju. Es cereeju no visas savas mazaas sirds. Kad nokljuvu tur, es gribeeju redzeet juuru... sho skaisto juuru... bet man teica ka nav lemts kopaa juuru redzeet. Es gribeeju redzeet juuru. Es biju nonaacis pie vinjas. Seedeeju viens pie juuras. Viljnji naaca un gaaja. to vinji noteikti veel tagad dara. Es seedeeju un domaaju, kaa tas naak ka es atkal seezhu viens. Es zinaaju ka taa nedriigst. Es zinaaju ka aiziedams es lauzu daudzus gudru cilveeku nerakstiitus likumus. Par neaizieshanu, piklaajiibu, iejuutiibu... Bet juura bija skaista... Vinja vilnjojaas... Vinjai katrs vilnis atbildeeja uz manu jautaajumu. Vai kautkas ir muuzhiigs. Un katrs vilnis atkaapaas... Vinji aicinaaja. Vinji mani sauca. Es zinaaju ka uz shiis pasaules es nekad nebuushu laimiigs, un nedariishu arii citus taadus. Man bija vaajuma briidis... Es padevos. Es gaaju ciemos. Jau otro reizi dienaa. Un otro reizi es cereeju ka mani pienjems taadu, kaads es esmu... Tagad esmu celjaa... Gaidu kas buus. Un vai es shoreiz vareeshu redzeet lielo juuru...